fionne

Telefona zvans mani pamodina no sapņa, kurā kaimiņš ir redzējis, kā es masturbēju. "Tas nekas", viņš saka, "mēs visi to darām."
Es apsēžos uz grīdas, jo nevaru nostāvēt. Man ir slikti un nāk miegs. Es nevaru sagaidīt, kad beigsies saruna, kurā es piedalos tikai kā klausītājs. Gar galda kāju nokarājas telefona aparāta vads, balts un samudžinājies. No loga man pretī lūr pelēka dienasgaisma. Kā iekaisušas gļotādas sabiezējums kaklā, tā ir duļķaina un bezgaršīga, varbūt ar laiku atklepojama.
Es daudz esmu domājusi, kā es justos, pirmoreiz pēc pamošanās ieraugot dienasgaismu, ja es nejustos tā, kā es jūtos. Es nepriecājos. Nemaz. Man nav ko teikt. Nekā. Ir tikai ķermeņa nogurums. Un nevēlēšanās. Nevēlēšanās, kas piepilda visu būtību. Gandrīz fiziska nevēlēšanās būt. Būt te, tagad, jebkad. Un nolemtības sajūta par to, ka tomēr esi. Atkal esi.