Sapnis:

Milzīgs, ar lietām un priekšmetiem piesātināts lauks. Te ir viss. Trepes, kas ved uz nekurieni, skaistas būdiņas, kur izdala biļetes, baloniņi... Tikai cilvēka neviena. Un demons tos visus ir pārņēmis. Viss kustās, gaismas visu ieskauj. Un tikai uz sekundi, tieši, kad esi nomirkšķinājis acis, tu redzi, kas īstenībā ir balonu vietā.Galvas striķītī tiecas uz augšu. Kamdēļ uz augšu? Jo vārītas. Karuselis apstājas uz mirkli, lai redzētu, cik viss patiesībā ir izdedzis, un kā visas malas noklājušās degušiem bērnu ķermeņiem.
Es stāvu pie izlietnes, viņa pienāk man tumsā blakus. "Tas ir pārņēmis visu māju" viņa klusi, krekšķaini čukst. "Nepūlies čukstēt, tas ir visur." es atbildu ar dziļu nicinājumu pret to.
"Visur, jā...."
"Bet cilvēkos jau vēl nē, vai ne?" Kā atbildi viņa izlej asinis, no maza trauciņa izlietnē. Es palūkojos uz viņu, un visa āda ap muti viņai ir tulznaina un strutojoša. "Ej atgulies labāk. Viss būs kārtībā." Es meloju viņai, sev un Tam.
*** Tagad, rakstot, man kļuva auksts. Tas ir līdzīgi hipnozei, kad tev jāatgriežas uz "nepatīkamo vietu". Nu neks, velns ar viņu. Aiziet...***

Viņā pienāca pie manis tukšā telpā, kur viss smirdēja pēc Tā. Viņas vārds bija Maternita, un es kļūdījos. Es saīsināju viņas vārdu uz trīs burtiem. "Māt, ko tu te dari?" Un tajā mirklī, viņa kļuva par māti. Nepatīkami asiņainā mute un jocīgais skatiens. Viņa smējās. Tad vienā mirklī viņa pienāca un apskāva mani. Es sastindzis stāvēju. Tūlīt pat viņa mani atlaida un sāka maniakāli smieties. Līdz apklusa, apskāva mani, atlaida, un smējās. Tā vairākas reizes. Es nespēju izdarīt neko. Bet viņas smiekli dedzināja ausis ar katru reizi vairāk. Es iesitu pļauku. Tā mainīja žokļa atrašanās vietu. Tagad smiekli vienkārši kļuva necilvēcīgāki. Viņa nāca mani apskaut.

*** Esmu auksts. Esmu nosvīdis. Es nespēju parunāt. Gulēšana vairs nav šonakt paredzēta. ***