no tribine.lv
Posted on 2009.08.18 at 09:46šambrīža jušana: ha!
Vīrieši ir kā narkotika. Tu kļūsi atkarīga, pamazām un uz mūžu. Tas nemainās. Vajag vēl un vēl. Arvien jaunu un jaunu devu. Līdz tu kļūsti pilnīgi un galīgi nespējīga no tā atteikties. Tikai viņš dzīvo tavā prātā, tavās domās, sirdī. Tikai viņam tur ir vieta, lai kā tu negribētu viņam to atvēlēt. Gluži kā heroīns, mīlestība iesūcas asinīs un nekad to pilnībā nevar izdabūt ārā. Pēdas tomēr paliek. Tāpat kā rētas.
Ar gadsimtiem nekas nav mainījies. Lai gan sievietes ir bijušas apspiestas, bez tiesībām uz brīvību, viedokli, darbu vai spēju balsot, tās nekad nav bijušas ierobežotas mīlēt. Aizliegta, neatļauta vai neiespējama mīlestība tik bieži ir parādījusies vēstures lappusēs, biežāk nekā kari vai dabas katastrofas. Tikai zināmas ir pavisam nedaudzas. Lielākā daļa sāpju un asaru dēļ nelaimīgas mīlestības ir nogrimusi aizmirstībā aiz slēgtām durvīm un logu slēģiem. Tie ir stāsti par ko mēs neko nezinām un nekad neuzzināsim. Un tomēr, visu gadsimtu gaitā katrai sievietei būs savs mīlestības-atkarības stāsts. Kas paliks aiz slēgtām durvīm, aiz slēgtām sirdīm.
Mūsdienu sieviete ir stipra. Sievietes 20.-21.gs ir kļuvušas par stipro dzimumu. Mēs valdām darbā, savā dzīvē, notikumos, darbībās un savos panākumos. Bet mēs neesam iemācījušas valdīt mīlestību. Visu šo gadsimtu garumā mēs neesam iemācījušās valdīt par jūtām. Tas pārsteidz nesagatavotas, iemidzina uzmanību un padara atkarīgas. Cilvēce ir iemācījusies cīnīties pret vēzi, AIDS un citām slimībām, bet tā nav iemācījusies cīnīties ar narkotiku ko sauc mīlestība.
Un atrodot savu heroīna marku mēs nekad nespēsim ķerties pie citas.
________________________________________
Jā! Un kad piespiedu kārtā esam spiestas atmest un nedabūt ierasto devu, tad sākas pamatīgs lauzējs. Un tam jātiek pāri, jo dzīve jau nebeidzas.
Ar gadsimtiem nekas nav mainījies. Lai gan sievietes ir bijušas apspiestas, bez tiesībām uz brīvību, viedokli, darbu vai spēju balsot, tās nekad nav bijušas ierobežotas mīlēt. Aizliegta, neatļauta vai neiespējama mīlestība tik bieži ir parādījusies vēstures lappusēs, biežāk nekā kari vai dabas katastrofas. Tikai zināmas ir pavisam nedaudzas. Lielākā daļa sāpju un asaru dēļ nelaimīgas mīlestības ir nogrimusi aizmirstībā aiz slēgtām durvīm un logu slēģiem. Tie ir stāsti par ko mēs neko nezinām un nekad neuzzināsim. Un tomēr, visu gadsimtu gaitā katrai sievietei būs savs mīlestības-atkarības stāsts. Kas paliks aiz slēgtām durvīm, aiz slēgtām sirdīm.
Mūsdienu sieviete ir stipra. Sievietes 20.-21.gs ir kļuvušas par stipro dzimumu. Mēs valdām darbā, savā dzīvē, notikumos, darbībās un savos panākumos. Bet mēs neesam iemācījušas valdīt mīlestību. Visu šo gadsimtu garumā mēs neesam iemācījušās valdīt par jūtām. Tas pārsteidz nesagatavotas, iemidzina uzmanību un padara atkarīgas. Cilvēce ir iemācījusies cīnīties pret vēzi, AIDS un citām slimībām, bet tā nav iemācījusies cīnīties ar narkotiku ko sauc mīlestība.
Un atrodot savu heroīna marku mēs nekad nespēsim ķerties pie citas.
________________________________________
Jā! Un kad piespiedu kārtā esam spiestas atmest un nedabūt ierasto devu, tad sākas pamatīgs lauzējs. Un tam jātiek pāri, jo dzīve jau nebeidzas.