jau trīs nedēļas mēģinu salipināt to menoru, bet viņa tikai sprāgst un sprāgst krāsnī, un es jau atkal, jau trešo, m. saka, ka viņš apbrīno manu pacietību, bet patiesībā jau nav nekādas pacietības, kāda gan tur, es vienkārši esmu iestrigusi tajā darbā un nespēju paskatīties uz priekšu. es neko citu apkārt neredzu. es nekad neemsu varējusi pieņemt, ka kaut kas man nepadodas.bet m. tikai atkārto,- nu nepārdzīvo, taisi mazāku, šaurāku,zemāku, bet vai viņš neko nesaprot?, es klusēju un domāju, ka nevaru, man vajag tieši tādu. un pat ja viņa iznāks salīkusi, raupja un bez mazākās grācijas, būs vienalga tāda, kādu gribēju. viņš vienkāši nesaprot.Mūzika: tory amos-silent all these years |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
