|
|
|
Aprīlis 1., 2006
16:13 - 104-52-49*
BETA RIXE
tas, ko es domāju par sevi, tas nemaz nav forši. tā nemaz nedrīkst. bet domāt labu un darīt labu- tas ir par grūtu pat priekš manis, es varu tikai vienu, ne abus uzreiz. un, kā izrādīsies vēlāk, tad labu nevar izdarīt, ja nav labu domu tam apakšā. tā nu atkal būšu kļūdījusies.
bieži vien es nemaz negribu to rezultātu, ko man šā vai tā izdodas sasniegt, bieži vien es nemaz nedomāju to, ko saku. bieži vien es vispār nedomāju, tādejādi radot par sevi visai maucīgu priekštatu. bet dziļi iekšās es esmu ļoti monogāms cilvēks. taču tam nenoticēja. viņš noticēja tam, ko citi domā par mani. un es noticēju tam, ko viņš domā par mani. pati vainīga. un tagad ar mani ir tā, ka pat ar sišanu no manis neizsitīs to priekštatu, kas manī ir.
pats skumjākais ir tas, ka manī pazudusi tā fantastiskā rakstura īpašība- tā vieglā iemīlēšanās, tā gaisīgā, pavasarīgā sajūta, tie spārni, kas doti tiem, kas iemīlējušis. tā nu te sēžu kā tāda kļocka. ar pelēku ģīmi un bez pulsa. ar rūgtumu un nespēju piedot. ar nevēlēšanos piedot. ar nespēju aizmirst. brīnumu gaidu. pieneņu miglu, jasmīnu lietu. maija pilnmēnss nakti un lielu, siltu plaukstu, kurā ieslēpties.
un es baidos. man bail, ka visu mūžu tā arī nodzīvošu, izdalot sevi pa labi, pa kreisi, skat, atkal greizi. un viena. un neļaušu nevienam sev piekļūt. jo tie kakti, kurus slēpju, tur jau nekā gaiša un skaista nav, tur ir rūsa, pelējums, puve, kakas un sakaltušās asinis uz vecām rētām.
*- (sys-dia-pul)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
