Sievietes vajag mīlēt, nevis saprast. - Dens Brauns "Eņģeļi un demoni"

20:28 - Dens Brauns "Eņģeļi un demoni"

- Tēvs, - Šartrāns lūdza, - vai drīkstu uzdot dīvainu jautājumu?
Kambarkungs pasmaidīja.
- Tikai tad, ja drīkstēšu sniegt dīvainu atbildi.
Šartrāns iesmējās.
- Es to esmu jautājis ikvienam mācītājam un tik un tā īsti neizprotu.
- Kas jūs nomāc? - Kambarkungs gāja mazliet pa priekšu, sperdams īsus, žiglus soļus, un ejot sutana plandījās viņam priekšā. Melnās kurpes ar rievoto zoli šķita atbilstošas, un Šartrāns nodomāja, ka tās ataino šī cilvēka būtību... Kurpes bija modernas, tomēr pieticīgas un mazliet novalkātas.
Šartrāns dziļi ieelpoja.
- Es nespēju izprast to visspēcību, labvēlību.
Kambarkungs pasmaidīja.
- Vai esat palasījis Svētos Rakstus?
- Cenšos.
- Jūs esat nesaprašanā, jo Bībele apraksta To Kungu kā visspēcīgu un labvēlīgu dievību.
- Tieši tā.
- Visspēcīgs un labvēlīgs nozīmē, ka Dievs ir visvarens un vēl tikai labu.
- Šo jēdzienu es saprotu. Tomēr...
- Jā. Pretruna ir sāpēs. Cilvēki cieš badu... karu, slimības...
- Tieši tā! - Šartrāns bija zinājis, ka kambarkungs sapratīs. - Šajā pasaulē tiek pastrādāti šausmu darbi. Traģēdijas zemes virsū ir pierādījums, ka Dievs nevar būt vienlaikus gan visspēcīgs, gan labvēlīgs. Ja viņš mūs mīl un Viņa varā ir mainīt apstākļus, Viņš spētu darīt galu ciešanām, vai ne?
Kambarkungs sarauca pieri.
- Vai tā ir?
Šartrāns jutās neomulīgi. Vai viņš bija pārkāpis robežu? Vai šis būtu viens no tiem reliģiskajiem jautājumiem, kurus neklājas uzdot?
- Redziet... ja Dievs mūs mīl un spēj mūs pasargāt, Viņam tas būtu jādara. Iznāk tā, ka viņš ir vai nu visvarens, bet pamet mūs novārtā, vai arī labvēlīgs, bet nespēj mums palīdzēt.
- Leitnant, vai jums ir bērni?
Šartrāns piesarka.
- Nē, sinjor.
- Iztēlojieties, ka jums ir astoņus gadus vecs dēls... Vai jūs viņu mīlētu?
- Pats par sevi saprotams, ka mīlētu.
- Vai jūs darītu visu, kas jūsu spēkos, lai pasargātu viņu no ciešanām šajā dzīvē?
- Pats par sevi saprotams.
- Vai jūs ļautu viņam braukāt ar skrituļdēli?
Šartrāns neslēpa pārsteigumu. Kambarkungs atšķirībā no citiem garīdzniekiem allaž bija "reāls".
- Domāju, ka, jā, - Šartrāns atbildēja. - Protams, es ļautu viņam braukāt ar skrituļdēli, tomēr piekodinātu būt uzmanīgam.
- Tātad jūs, bērna tēvs, dotu savam dēlam labu, bet vispārīgu padomu un tad palaistu viņu savā vaļā, lai pieļauj pats savas kļūdas.
- Es neskrietu viņam pakaļ lutinādams, ja to jūs domājat.
- Ja nu viņš nokristu un nobrāztu celi?
- Viņš iemācītos būt uzmanīgāks.
Kambarkungs pasmaidīja.
- Tātad jums piemīt vara iejaukties un aizkavēt sava bērna ciešanas, tomēr jūs paustu savu mīlestību, ļaudams viņam pašam gūt mācību?
- Pareizi. Sāpes ir neatņemama augšanas sastāvdaļa. Tā mēs mācāmies.
Kambarkungs palocīja galvu.
- Jā, tā ir.