| |
[Sep. 14th, 2016|09:34 am] |
Kara zāle. Tas bija neveiksmīgi izvēlēts nosaukums zālei, kur viņi izlēma savus nākamos soļus.
Viņa, Diplomāts, viņu Spiegu Meistare un Komandieris šeit satikās un plānoja tālāko rīcību, lai manītu notiekošo, novērstu haosu, veiksmīgāk atrisinātu citu problēmas.
Taču visi gala lēmumi parasti gūlās uz viņas pleciem. Tā, viņa reizēm ilgi naktis negulēdama, uzkavējās tajā telpā pie smagā koka galda. Laikā zoba nodzeltējušas kartes,
mazas figūriņas armijas izvietojumam, zīmītes ar esošo situāciju, politisko noskaņojumu, spiegu atskaites.
Galva kūpēja un sāpēja, pat dziedinošie maģijas viļņi nespēja remdēt to satraukumu, kas viņu tirdīja jau pēdējās divas nedēļas.
Kā lai viņa, kas bija iecelta par vadoni, tiek galā ar visas pasaules problēmām, kamēr pati nespēj atrisināt savējās.
Viņa jau sen dziļākajā zemapziņas nostūrī zināja, ka šis bija veids, kā to „sevi” iedzīt vistumšākajā stūrī, nolikt maliņā gaidot to īsto mirkli.
Viņai nebija nekā, bet tai pašā mirklī viņai piederēja viss. Atspiedusies ar abām rokām pret galdu, viņa paglūnēja uz kartēm.
Gribējās to visu notraukt no galda zemē sajaukt, sadedzināt, aizmirst. Bet pienākumi, visur apkārt dunēja pienākumi, viņa smagi nopūtās un varbūt nedaudz pie sevis pasmaidīja.
Gaitenī, kas veda uz Kara zāli, viņa dzirdēja klusus soļus – tur nāca Spiegu Meistare.
Viņa un arī pārējie viņas padomdevēji mēdza, viņai atgādināt par pienākumiem pret sevi – piemēram izgulēties vai paēst.
Spiegu Meistare viņu pavadīja līdz gaiteņa galam novēlot labu naktsmieru.Rīt ar svaigu skatu viss tiks izlemts- šai frāzei viņa jau sen vairs neuzticējās.
Viņas istaba bija ledaina. Atkal viņa bija atstājusi balkonu vaļā. Mēness gaismas bāli zilganajā gaismā mirdzošus virpuļus meta sniegpārslas, kas lēna dejā krājas uz viņas istabas grīdas.
Ar vienu domu par dzirksteli viņas istabas kamīnā, ielēca uguns, pieliedams istabu ar siltu gaismu. Paņēmusi zvērādu segu no gultas, viņa atsēdās pretī kamīnam.
Galvā atbalsojas bērna raudas, liekot vēlreiz un vēlreiz pārdomāt – vai tas lēmums tajā pēdējā ciematā pareizs.
Ar tām nolāpītajām šaubām viņa gāja gulēt katru nakti un modās katru rītu. |
|
|
