| Domāt ar galvu vajdzētu |
[Jun. 17th, 2004|03:26 pm] |
Ja jau ...tad jau.
Es viņu gaidīju.. 5 gadus vietā , kur man vairs sen nevajadzēja gaidīt.Es katru dienu atcerējos mūsu kopā pavadīto laiku. Glāze manā priekšā iztukšojās un piepildījās. Tas bija neaprakstāmi smags laiks. Domājot par Viņu, pat nemanīju, ka viņa vairs sen nav man blakus, ka gaidīt ir veltīgi.
Un kādu vakaru ienāca kāds jauks cilvēks tai vietā.Pateicoties viņam, es izrāvos no savas pasaules reālajā dzīvē. Rētas nedaudz apdzija.. un kādu vakaru tās atkal lika sevi manīt.. es skrēju kā putns ar nocirstu galvu..
Ir pagājis laiks.. nesadzija tā dzīve manī.. varbūt es to negribēju.. Pēdējo reizi es norāvos riktīgi,sadzedzinot visu aiz sevis.. savas pēdējās sakarīgās domas izmetot miskastē.
(nav spēka tālāk rakstīt..) |
|
|
