(no subject) @ 04:11 pm
Man pietrūkst jūtu. Īsi un konkrēti.
"Cilvēkam ir jābūt kā varavīksnei! Ar prieku un bēdām! Ar visām krāsām!"
Melns. Pelēks. Dubļu zaļš. Debesu tumši zilais. Tās ir manas krāsas. Man nav citu. Es neesmu redzējis citu krāsu. Ja ir arī kas kaislīgi sarkans, ne kā asinis, bet kā zieds, tad ar manu acu skatienu, tas pārvēršas pelēkos, bet sasodīti skaistos putekļos. Man nav šo gaišo un krāšņo baudu. Man tās nav dotas. Tikai rejiet, ka ir dotas, es tikai neņemu. Palieciet pie sava un izbaudiet savu sīkumaino gaiši dzelteno nicinājuma baudu. Manis pēc.
"Ir jāēd tas, ko esi nopelnījis."
Es smeļos šīs svešās emocijas. Es tās aizņemos. Es skatos filmas. Es lasu grāmatas. Es vēroju citus cilvēkus. Bet tas nelīp klāt. Es visu dienu, staigājot apkārt lūkojos cilvēkos. Visi smaidīgi un priecīgi. Katram sava uguns zem sirds, kas to silda. Kamdēļ tas neder man?
"No ogles var uztaisīt dimantu, bet tas patērētu pārāk daudz resursus un neatmaksātos."
Līdz es ieraugu kropli. Vārda tiešajā nozīmē. Un tas ieguļas man sirdī, tur tas paliek. Un manā atmiņu un pieredzes krājumā parādās vēlviena smaga dvēsele starp tām visām. Un ar to, kā karogu es turpinu iet uz priekšu. Es skatos filmas, kurās cilvēki smaida, un mācos... Es mācos smaidīt. Lai cilvēki manu smaidu neuztvertu kā uzbrukumu. Bet es nevaru savu seju mainīt. Mans skaitens iedveš dusmas un nicinājumu. Varbūt es to vienkārši ar acu kontaktu citiem iedodu. Varbūt tas ir sakrājies tik ļoti, ka to var lasīt no sejas un uzkrāt.
"Ar uguni pret uguni!" teica cilvēks, kas nekad nebija veldzējies ūdenī.
Jūtas ir pāri prātam, to nekad nenoliegšu. Tikai, tavs prāts rada tavas jūtas. Pirms kas nonāk pie sirds, tam pieskaras prāts. Tas to izanalizē, izpēta, un tad tev pasaka, kā justies. Es nespēju just labo, jo man tas netika dots. Es nespēju to vairāk uzņemt, jo prāts nezin, kas tas ir. Tas arī ir viss "smagā cilvēka" noslēpums. Es nespēju redzēt pilnu varavīksni, jo man tā nav dota.
Klauns daltoniķis.