Vakarnakt tika iekarots arī otrs Daugavas ietekas mols - nelīdzeniem betoniem, akmeņiem un gandrīz vientuļiem copētājiem klātais Bolderājas puses jeb rietumu (?) mols.
Piekļūšana ar velo izrādijās visātrākā, lai gan braukt pa viļņu un smilšu saskares līniju nebija pārlieku viegli un ērti.
Tumši ēku silueti, mistiska industriāla ostas skaņa, visuredzošā bākas "acs", viļnu skaņas un betona konstukcijas. Kāds vīrs ar malku rokās dodas mums pa priekšu, laikam kurinās uguni tur uz mola. Akmeņi vietām ir gandrīz neejami, jūtamies kā kalnu kazas, šķērsojot kādu kalnu pāreju. Dodamies tālāk tumsā, kur jau pamazām redzams "baltā" torņa siluets. Gandrīz pie mērķa tumsā uz betona tiek manīta kustība un laikus ieslēdzot lukturīti tiek noversta nejauka saskarsme ar gandrīz pusmetrību čūsku, kas sabijusies gan aizlokās prom. Tiek secinats, ka tā iespējams bija odze. Bet neesmu drošs. Starpcitu jau otrā redzētā čūska šajā gadā. Un tik neraksturīgā vietā, atpakaļceļā tas mudinās iet uzmanīgāk pa nelīdzenajiem akmeņiem un betoniem, ja nu te vēl kāds čūsku perēklis.
Kamēr tā droši ceļojām uz mola tālāko punktu, kur Daugava brīva izplūst Rīgas līcī, no rietumu puses ir piezadzies melns negaisa mākonis un spēcīgi zibeņo, bet bez skaņas, kā mēmā filmā. Tikuši droši atpakaļ gar dažiem makšķerniekiem un viņu sakurtā ugunskura, atguļamies netālu no bākas un kā mazi bērni ziņkārīgi veramies, kā pērkons ārdās pie horizonta aiz mākoņiem. Reizēm zibeņo gandrīz bez intervāla, reizēm kāda gaismas strēle pazūd jūrā, reizēm debess uz īsu brīdi izgaismojas kā dienā. Liekas varētu stundām tā gulēt un vērties šajā neaprakstāmi skaistajā dabas izrādē, pūš ļoti silts, bet tai pat laikā veldzejošs vējš. One of these moments.
Un tad jau garais ceļš mājup...
P.S. Iepriekšējo reizi šeit biju tikai kādā vēlā marta vakarā 2008. gadā, bet bija pārāk lieli viļņi, lai tiktu caur mola akmeņaino daļu.