![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Principā šajā datumā ir 2 jubilejas, viena no kurām ir gana svarīgai personai un otra - pilsētai, kuru gandrīz saucu par dzimto, jo apmēram tā arī to jūtu.
Plkst. 20.00 Ikšķiles estrādē vajadzēja uzstāties "Pērkonam" un to jau, saprotams, garām laist nedrīkstēja. Iepriekšējā vakarā sazvanoties ar Kažiņu izlēmām, ka brauksim ar viņa nupat kā iemainīto Ford Escort kabrioletu! Jāatzīst, ka vaļēja mašīna - tas ir pavisam kas cits. Tovakar es piekritu arī pilotēt to aparātu, lai gan parasti izvairos pārvietoties ar 4 riteņotajiem. Tas tāpēc, ka man noteikti nepatiktu runāt ar likumsargiem, pat ja es nebūtu neko pārkāpis, tehniskā apskate un apdrošināšana, un remonts ir jāsedz pašam. Arī degviela. Tas viss maksā labu naudu, un arī nervus. Īpaši tad, ja gadās kāds kreņķis - plīsusi dzesēšanas caurule, pārsista riepa un tamlīdzīgi. Tie tomār ir pārāk lieli uztraukumi, lai es par savu komfortu būtu ar mieru maksāt naudu un piesārņot vidi. Bet, pats galvenais - es nejūtu autiņu! To, cik tālu no otra sāna ir apmalīte, vai es iespraukšos starp 2 mašīnām intensīvā satiksmē un tamlīdzīgi. Pie tā nākas ilgi un dikti pierast. Tā ka auto ir paredzēts gariem, baudpilniem braucieniem pa tukšiem lielceļiem, grunts ceļiem un relatīvi nelabvēlīgos laikapstākļos. Un nevis diendienā pilsētā - tam tas ir daudz par dārgu un neefektīvu! Tāda ir mana nostāja.
Tomēr ar šo 4 riteņu agregātu bija savādāk - sarkans, nedaudz sēdināts 89.gada Ford Escort XR3i Cabrio, lieliski saglabājies. Un vaļējs! Mans pirmais auto bija VISSLIKTĀKAIS iespējamais Mark V Escorts, kādu iespējams nopirkt par naudu. Mēs to uzcēlām praktiski no lūžņiem. Tomēr es biju to autiņu iemīlējis (aha!) un tāpēc pie iepriekšējās paaudzes Esīša mani pārņēma dīvaini patīkamas izjūtas - kārba slēdzas tāpat, pedāļi (kurus izgaismo zilas neona gaismas) izskatās tāpat, sajūgs izspiežas precīzi tāpat. Sajūtas gandrīz kā savā Esītī! Ahh.. Un vēl - kabrioletam piemīt tā īpašība, kas ir jebkuram 2riteņotajam agregātam. Pilots un transportlīdzeklis ir viens vesels - ir iespējams sajust, kā tas paātrinās, kā izņem pagriezienus un kādā attālumā atrodas līdz priekšābraucošjam autiņam. Atpakaļskats ļauj nekļūdīgi pateikt, cik tālu ir līdz kokam, bortam vai sētai un kāda būs trajektorija, pagriežot stūri. Un, protams, traucoties naktī pa šoseju, pasažierus pārņem vienkārši eiforija...
Oh. Es laikam aizmuldējos. Bet varu pačukstēt to, ka, ja bizness aizies kā nākas, man tomēr būs autiņš. Domājams, ka BMW 325 TDi...
Ak, jā. Koncerts bija lielisks - dziedāju līdzi, protams. "Ak, vaj, cīk stūūūūūlbī nosīst gūūūūūūlbī...". Nē, drīzāk [caur snīpi] "Manā dārzā kretīni dejo"..
Un vēlreiz apsveicu Ingu ar 20 jubileju!
Plkst. 20.00 Ikšķiles estrādē vajadzēja uzstāties "Pērkonam" un to jau, saprotams, garām laist nedrīkstēja. Iepriekšējā vakarā sazvanoties ar Kažiņu izlēmām, ka brauksim ar viņa nupat kā iemainīto Ford Escort kabrioletu! Jāatzīst, ka vaļēja mašīna - tas ir pavisam kas cits. Tovakar es piekritu arī pilotēt to aparātu, lai gan parasti izvairos pārvietoties ar 4 riteņotajiem. Tas tāpēc, ka man noteikti nepatiktu runāt ar likumsargiem, pat ja es nebūtu neko pārkāpis, tehniskā apskate un apdrošināšana, un remonts ir jāsedz pašam. Arī degviela. Tas viss maksā labu naudu, un arī nervus. Īpaši tad, ja gadās kāds kreņķis - plīsusi dzesēšanas caurule, pārsista riepa un tamlīdzīgi. Tie tomār ir pārāk lieli uztraukumi, lai es par savu komfortu būtu ar mieru maksāt naudu un piesārņot vidi. Bet, pats galvenais - es nejūtu autiņu! To, cik tālu no otra sāna ir apmalīte, vai es iespraukšos starp 2 mašīnām intensīvā satiksmē un tamlīdzīgi. Pie tā nākas ilgi un dikti pierast. Tā ka auto ir paredzēts gariem, baudpilniem braucieniem pa tukšiem lielceļiem, grunts ceļiem un relatīvi nelabvēlīgos laikapstākļos. Un nevis diendienā pilsētā - tam tas ir daudz par dārgu un neefektīvu! Tāda ir mana nostāja.
Tomēr ar šo 4 riteņu agregātu bija savādāk - sarkans, nedaudz sēdināts 89.gada Ford Escort XR3i Cabrio, lieliski saglabājies. Un vaļējs! Mans pirmais auto bija VISSLIKTĀKAIS iespējamais Mark V Escorts, kādu iespējams nopirkt par naudu. Mēs to uzcēlām praktiski no lūžņiem. Tomēr es biju to autiņu iemīlējis (aha!) un tāpēc pie iepriekšējās paaudzes Esīša mani pārņēma dīvaini patīkamas izjūtas - kārba slēdzas tāpat, pedāļi (kurus izgaismo zilas neona gaismas) izskatās tāpat, sajūgs izspiežas precīzi tāpat. Sajūtas gandrīz kā savā Esītī! Ahh.. Un vēl - kabrioletam piemīt tā īpašība, kas ir jebkuram 2riteņotajam agregātam. Pilots un transportlīdzeklis ir viens vesels - ir iespējams sajust, kā tas paātrinās, kā izņem pagriezienus un kādā attālumā atrodas līdz priekšābraucošjam autiņam. Atpakaļskats ļauj nekļūdīgi pateikt, cik tālu ir līdz kokam, bortam vai sētai un kāda būs trajektorija, pagriežot stūri. Un, protams, traucoties naktī pa šoseju, pasažierus pārņem vienkārši eiforija...
Oh. Es laikam aizmuldējos. Bet varu pačukstēt to, ka, ja bizness aizies kā nākas, man tomēr būs autiņš. Domājams, ka BMW 325 TDi...
Ak, jā. Koncerts bija lielisks - dziedāju līdzi, protams. "Ak, vaj, cīk stūūūūūlbī nosīst gūūūūūūlbī...". Nē, drīzāk [caur snīpi] "Manā dārzā kretīni dejo"..
Un vēlreiz apsveicu Ingu ar 20 jubileju!
Bumbulīren