Tikai tad, kad man neviens nav blakus, mani pārņem neiedomājams miers.... Jums ir kādreiz bijis tik mierīgi, ka rodas vēlme raudāt? Neatbildiet, jūs šeit neesat. Skan fonākluss ambients ar klavierēm, sirdspukstiem un runu... Ja kādam no jums ir lielāka vēlme... "Pulseprogramming - Don't swell up your glass Pock". Albūms - Tulsa for one second. Lai veicas.

Apskatoties apkārt, es redzu, kādā nekārtībā ir mana istaba. Nekas. Esmu sakārtojis savas vīna glāzes un vīrakus. Viss galds vienīgi nekārtībā. Nekas, tikai laika jautāums, līdz šī nekārtība no viņa nopūs.

Apstājās mūzika. Sastingu. Ar sastingušiem nerviem klausos, kas būs nākošā.
Tā ir, mūzika kārto mani iekšā. Ja jūs vēlaties mani redzēt niknu, uzlieciet ko niknu. Bet neceriet, ka tas, kas jums šķitīs slikts, manam prātam tāpat sekos. Katrs ir individualitāte. (Lūdzu, teikumu "Un tie sliktākie būtu jānožņaudz", pielieciet paši. Es šobrīd nevēlos.)

Kāds var teikt: "Vai tagad tev pasaule neliekas skaistāka?". Nē, no mūzikas tas zoodārzs nemainas. Vienīgi tagad, man ar viņu nav nekāda darīšana. Jo nu esmu viens pats.

Es zinu, ka tūlīt kāds iztraucēs, vēlēsies vienu, pēc tam otru. Varbūt, ka man pat būs jāpalīdz, bet tas nekas. Šobrīd esmu viens.