Princese Zeltīte

20:15: 8.marts 9.marts 10.marts
Vispār šodiena bija bagāta. No sākuma mēģināju apgaismot holandiete par viņas skumjo veselības stāvokļi un noskatījos 3 dokumentālās filmas, pirmā bija "Dzintara latvietis", uzņemta 1987.gadā un vienkārši zeltaini ironiska, smējos līdz asarām. Otrā bija Pakalniņas "Leiputrija", kas, savukārt, pārsteidza ar operatora darbu un pacietību. Visu laiku pie sevis murmināju "šausmas, šausmas", un kad tā vārna tam mazajam kaķim knāba acis, tad es vispār sarāvos. Un trešā, arī Pakalniņas filma, "Mārtiņš", mani vispār nobedza. Es tik histēriski kādu mēnesi jau nebiju raudājusi. Protams, ka mani ne tik daudz aizskāra stāsts par Mārtiņu kā tādu, bet par to, kā ģimene mācās sadzīvot ar slimību, visu personificēju ar sevi un tagad sirds sāp no raudāšanas. Pēčāk biju lielajā LU mājā, tur tā niknā meitene vairs nestrādā, starpcitu, saņēmu savu izziņu un cilpoju uz Biedrības namu pie tēta, tas gājiens uz pašu augšējo stāvu nav joka lieta, biju lieciniece ļoti interesantai sarunai starp cien. tēti un LA žurnālisti. Pēčāk aizgāju uz LNB reklāmas sakopēt. Bet nekas jau nav tik vienkārši. Atnāk lejā tur viens tāds vīrietis, viss pelēkā, ar Amerikas karogu uzšūtu uz džempera, prasa tai dāmai, kas tur sēž, vai nav kāda Princese, ko palasīt, viņa nosarkst un saka, ka nav gan. Nu ko, tad viņš prasa Klubu. Atšķir tās plikās meitenes un izdveš dažādas apbrīnai veltītas skaņas, un tad ik pa brīdim paskatās uz mani un pasmaida, nu vai ziniet, prom ta es iet nevaru, vajag tās reklāmas savākt, tad nu ātri, ātri visus žurnālus izšķirstīju un skrēju kopēt man vajadzīgās lapas. Kad atgriezos, tad šis jau bija kļuvis bezkaunīgāks, jau paņēmis kaudzi ar FHM un skatījās uz mani ik pēc minūtes, nu neko, tad gan laidos prom. Satiku mazii un gājām baudīt pavasara sauli uz Ģertrūdes baznīcas kāpnītēm. Tur, lai mūs nobildētu viens vīrietis apstājās uz ceļa vidus, izlēca no mašīnas un pavisam aptracis mūs paņēma kdrā, vēl mūs sildīja saules atspīdums, ausis lutināja blakus esošā deju skola, kunģi mīlināja c vitamīni, tie no bērnības, un vispār bija forši. Tad iegājām Rimi atpakaļceļā un tur mūs pārsteidza mūsu kursabiedrs, kurš uz Rimi grīdas flīzēm metās ceļos, deva mums konfektes un sveica svētkos. Nu neko, paņēmām un es nopirku tomātus. Atnācu mājās, paraudāju, uztaisīju spešel tomātu ēdienu, es jau zinu, ka Kaķis neēdīs, bet vienalga uztaisīju diviem. Noskatījos Prison Break pēdīgo sēriju, kurāa tkal sagrāva visas izbēgušo cerības pa jaunam un tagad esmu apstājusies.