kā es gribu pīpēt
« previous entry | next entry »
Nov. 10th, 2024 | 08:09 pm
šķiet, ka šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad mācos atpazīt to, kā mēnešreizes mani ietekmē.
gribas ticēt, ka tās visas domas parādās vai pastiprinās viņu dēļ. es tā vismaz ceru.
es domāju par to, cik vientuļa jūtos. kopš cenšos strādāt ar savu depresiju un trauksmi, es ļauju sev vairāk atpūsties. tikai šajā rudenī es vispār sāku ļauties atpūtai bez pārmetumiem. bet tā dēļ laikam arī mazāk kaut kur eju. ir grūti apmeklēt pasākumus vienai. es to vienmēr esmu darījusi, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr ir tik jauki. es jūtos vientuļa, man šķiet, ka visi uzreiz izskatās daudz stilīgāki, talantīgāki, skaistāki un veiksmīgāki par mani, ka visi mani novēro un kaut ko domā. es cenšos par to nedomāt, bet nespēju atbrīvoties, tāpat visu laiku piekārtoju savu izskatu vai tēloju, ka ar kādu sarakstos, lai gan man neviens neraksta, un droši vien neviens uz mani arī tā neskatās.
man šausmīgi trūkst kāda klātbūtne. kāda cita, kas nav tikai mana mamma vai kursa biedri. kāda, kura klātbūtnē es varu būt brīva, kuram es interesēju, rūpu. uzreiz ir vieglāk elpot. bet es tik bieži jūtos neērti arī satiekot draugus. jūtos tāda nedabīga reizēm. un man jau nav tik daudz to draugu. lai gan, kad es to saku, sajūtos slikti, jo vispār 4 draugi jau ir ļoti daudz. bet 2 ir ārzemēs un ar viņiem es vienmēr sajūtos tik skumīgi, es nezinu, kādēļ. ar M ir ļoti jauki, bet man bail pārāk pieķerties, tādēļ, kad viņai bija periods, kurā viņa teica, ka īsti negrib ar nevienu runāties, es neuzbāzos pat ar piedāvājumiem tikties. un kad piedāvāju, baidījos, ka viņa piekritīs tikai pieklājības pēc. es vienmēr par to baidos.
bet nedabīga es jau jūtos gandrīz vienmēr. ne savā ādā.
piemēram, mani mati tagad ir atauguši jocīgi. mamma teica, lai aizeju pie frizieres, bet man šķiet tik nogurdinoši par to domāt, tad viņai zvanīt un pierast pie jaunā griezuma. varbūt jau es pāŗspīlēju. bet man nepatīk mani šī brīža mati, kopējais izskats. man šķiet, ka es izskatos ļoti garlaicīgi. man gribas eksperimentēt, bet tajā pašā brīdī ir ļoti bail to darīt, jo mana seja tagad ir citādāka, apaļīgāka un šķiet, ka ne viss pie tās pieies. bet varbūt to tā nemaz nevar redzēt. redz, es skatījos savas vecās bildes, kā jau ik pa laikam daru, un es tajās izskatos daudz jaukāk, es nesaprotu, kādēļ. vai tie bija tie mati? es biju arī kādus 10kg tievāka, bet ļoti negribas ticēt, ka tas ir tas iemesls. vispār, laikam jau tas arī ir tas iemesls... vispār, es viņus vienkārši gribu noskūt. bet paciest tos citu skatienus būs ļoti nogurdinoši.
tas bija pirms nepilniem 3 gadiem, bet es biju daudz stilīgāka, brīvāka. man laikam pietrūkst tās nosacītās visatļautības. varbūt jau es to idealizēju, jo, ja tā padomā, es knapi turējos, vēmu vairākas reizes dienā, pīpēju un dzēru. man tik ļoti pietrūkst pīpēšanas. es nezinu, vai man bija atkarība, laikam nē, bet, ja būtu turpinājusi, drīz jau rastos. bet kaut kad, neatceros konkrētu datumu, es uzpīpēju un sapratu, ka tā bija mana pēdējā. tas bija nesen, vabūt šī gada sākumā. kopš anoreksijas man ir izteiktas bailes no visādām kaitēm, slimībām un vīrusiem. varbūt pat paranoja vai fobija. un, kad es izpīpēju to cigareti, es mocījos vairākas dienas. man šķita, ka vairs nespēju tik dziļi ieelpot, man bija klepus un es domāju, ka es esmu visu atkal sabeigusi. arī tagad es vairs nesaprotu, vai man tikai tā šķiet, vai tiešām arī ir tā, ka man kaut kas nav kārtībā ar elpošanu. man šķiet, ka es nemāku normāli elpot, bet var jau būt, ka tas ir tikai no trauksmes. tomēr tas varētu arī būt no tiem saltiem. redzēju, video, kur cilvēki stāstīja, ka tie atstāj plaušās tādu kā vaska kārtiņu, kas tur paliek.
bet, ja es šodien uzzinātu, ka tūlīt būs pasaules gals, es uzpīpētu. un paņemtu arī to sasodīto amfetamīnu vai pat kokaīnu. mana pirmā doma bija par to, nevis par būšanu ar saviem mīļajiem. bet ej nu sazin, vai es tā tiešām darītu, ja tas notiktu.
gribas ticēt, ka tās visas domas parādās vai pastiprinās viņu dēļ. es tā vismaz ceru.
es domāju par to, cik vientuļa jūtos. kopš cenšos strādāt ar savu depresiju un trauksmi, es ļauju sev vairāk atpūsties. tikai šajā rudenī es vispār sāku ļauties atpūtai bez pārmetumiem. bet tā dēļ laikam arī mazāk kaut kur eju. ir grūti apmeklēt pasākumus vienai. es to vienmēr esmu darījusi, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr ir tik jauki. es jūtos vientuļa, man šķiet, ka visi uzreiz izskatās daudz stilīgāki, talantīgāki, skaistāki un veiksmīgāki par mani, ka visi mani novēro un kaut ko domā. es cenšos par to nedomāt, bet nespēju atbrīvoties, tāpat visu laiku piekārtoju savu izskatu vai tēloju, ka ar kādu sarakstos, lai gan man neviens neraksta, un droši vien neviens uz mani arī tā neskatās.
man šausmīgi trūkst kāda klātbūtne. kāda cita, kas nav tikai mana mamma vai kursa biedri. kāda, kura klātbūtnē es varu būt brīva, kuram es interesēju, rūpu. uzreiz ir vieglāk elpot. bet es tik bieži jūtos neērti arī satiekot draugus. jūtos tāda nedabīga reizēm. un man jau nav tik daudz to draugu. lai gan, kad es to saku, sajūtos slikti, jo vispār 4 draugi jau ir ļoti daudz. bet 2 ir ārzemēs un ar viņiem es vienmēr sajūtos tik skumīgi, es nezinu, kādēļ. ar M ir ļoti jauki, bet man bail pārāk pieķerties, tādēļ, kad viņai bija periods, kurā viņa teica, ka īsti negrib ar nevienu runāties, es neuzbāzos pat ar piedāvājumiem tikties. un kad piedāvāju, baidījos, ka viņa piekritīs tikai pieklājības pēc. es vienmēr par to baidos.
bet nedabīga es jau jūtos gandrīz vienmēr. ne savā ādā.
piemēram, mani mati tagad ir atauguši jocīgi. mamma teica, lai aizeju pie frizieres, bet man šķiet tik nogurdinoši par to domāt, tad viņai zvanīt un pierast pie jaunā griezuma. varbūt jau es pāŗspīlēju. bet man nepatīk mani šī brīža mati, kopējais izskats. man šķiet, ka es izskatos ļoti garlaicīgi. man gribas eksperimentēt, bet tajā pašā brīdī ir ļoti bail to darīt, jo mana seja tagad ir citādāka, apaļīgāka un šķiet, ka ne viss pie tās pieies. bet varbūt to tā nemaz nevar redzēt. redz, es skatījos savas vecās bildes, kā jau ik pa laikam daru, un es tajās izskatos daudz jaukāk, es nesaprotu, kādēļ. vai tie bija tie mati? es biju arī kādus 10kg tievāka, bet ļoti negribas ticēt, ka tas ir tas iemesls. vispār, laikam jau tas arī ir tas iemesls... vispār, es viņus vienkārši gribu noskūt. bet paciest tos citu skatienus būs ļoti nogurdinoši.
tas bija pirms nepilniem 3 gadiem, bet es biju daudz stilīgāka, brīvāka. man laikam pietrūkst tās nosacītās visatļautības. varbūt jau es to idealizēju, jo, ja tā padomā, es knapi turējos, vēmu vairākas reizes dienā, pīpēju un dzēru. man tik ļoti pietrūkst pīpēšanas. es nezinu, vai man bija atkarība, laikam nē, bet, ja būtu turpinājusi, drīz jau rastos. bet kaut kad, neatceros konkrētu datumu, es uzpīpēju un sapratu, ka tā bija mana pēdējā. tas bija nesen, vabūt šī gada sākumā. kopš anoreksijas man ir izteiktas bailes no visādām kaitēm, slimībām un vīrusiem. varbūt pat paranoja vai fobija. un, kad es izpīpēju to cigareti, es mocījos vairākas dienas. man šķita, ka vairs nespēju tik dziļi ieelpot, man bija klepus un es domāju, ka es esmu visu atkal sabeigusi. arī tagad es vairs nesaprotu, vai man tikai tā šķiet, vai tiešām arī ir tā, ka man kaut kas nav kārtībā ar elpošanu. man šķiet, ka es nemāku normāli elpot, bet var jau būt, ka tas ir tikai no trauksmes. tomēr tas varētu arī būt no tiem saltiem. redzēju, video, kur cilvēki stāstīja, ka tie atstāj plaušās tādu kā vaska kārtiņu, kas tur paliek.
bet, ja es šodien uzzinātu, ka tūlīt būs pasaules gals, es uzpīpētu. un paņemtu arī to sasodīto amfetamīnu vai pat kokaīnu. mana pirmā doma bija par to, nevis par būšanu ar saviem mīļajiem. bet ej nu sazin, vai es tā tiešām darītu, ja tas notiktu.