Robītis, krančuvilks. |
[Mar. 17th, 2012|10:32 pm] |
Ieradās pie manis uz pastāvīgu dzīvi no lauku mājām, kuras saimnieki tai brīdī bija pametuši. Nevarēja tikt galā ar kredītu, saplēsās savā starpā, bet Robītis palika ... piesiets pie būdas, viens pats. Pēc kāda gada viņi it kā bija gatavi ņemt suni atpakaļ, bet es vairs neatdevu.
Robītis bija veikls un izdomas bagāts. Mājā bija tikai vienas durvis - par laimi, ārdurvis, kuras viņam neizdevās atvērt no iekšpuses. Bet citādi - aizvērtas durvis, lai uz kuru pusi tās vērtos, bija jauns izaicinājums dzīvē, un vienmēr panākta uzvara
Tāpat viņam agrāk vai vēlāk vienmēr izdevās atrast veidu, kā tikt ārā no voljēra. Pārlēkt pār vārtiem - sīkums. Izsist verandā stiklu, ielēkt pa nelielu lodziņu iekšā un izlēkt ārā ar agrotīkla gabalu, ko paklāt sev zem sāna - parasta lieta. Uzlēkt uz galda un apēst gaļu, izlakt kefīra (ak, kefīrs, kefīrs) glāzi vai nocelt sviesta paciņu - vienkārši. Pie tam nekādi trauki netika saplēsti. Pēdējais izgudrojums bija uzlēkt un sēdēt uz galda, no kura ērti skatīties pa abiem virtuves logiem. Citreiz paņemot līdzi savas rotaļlietas
tā mēs te karojām 3,5 gadus. Līdz pagājušai pirmdienai, kad pēkšņi vairs negribējās saimnieces atnestos vistu kakliņus. Un kefīriņu. Un neko citu.
Tad sākās braucieni pie dakteriem, kas sāpīgi dūra ķepās un plecā adatas, katru dienu pa divām reizēm. Izrādījās, ka pavasara saulītē gulēt var būt bīstami...jo zeme vēl bija sasalusi un sāni nosala, un sākās plaušu karsonis.
Vienu dienu saimniece knapi pierunāja kāpt lejā pa kāpnēm, un Robītis sabruka kāpņu galā. Bet ārstiem izdevās izglābt. Likās - jau iet uz labo pusi, kamēr piektdienas vakarā ķepas sāka ļodzīties un sirds pārāk strauji sisties. Saimniece nolika uz dīvāniņa, Robītis padzērās un pat palaizīja barību. Bet...no rīta Robītis gulēja ļoti nopietns un cēli saslietām no dabas pusļukušajām ausīm. Laikam nebija izturējusi sirsniņa. Tāpēc tagad Robītis jau guļ zem vecas ābeles un otrs suns - malamutīte Būka skumji raud, nesaprotot, kur īsti palicis draugs. |
|
|