Kņipu-ņimu-domu-pikucītis.
« previous entry | next entry »
Jan. 19th, 2008 | 10:49 pm
music: Architecture in Helsinki "Nothing`s Wrong"
Man šķiet, ka mūsdienu pasaulē labam būt ir gandrīz neiespējami, jo liela daļa cilvēku (arī es) domā, ka aiz labiem nodomiem kaut kas slēpjas.
Šodien bija tā. Devos uz darbu, ārā tīri neko lietus, tāpēc paņēmu lietussargu, kas man mazai ir ļoti liels. Gāju uz staciju, kas ir apmēram 15 minūšu attālumā. Man pa priekšu gāja sieviete, kurai lietussargs bija aizmirsies vai saplīsis, tad nu viņai mati un drēbes bija ļoti slapji. Jā, es zinu, dažreiz cilvēki spēj izbaudīt lietu, es arī tā mēdzu darīt,bet viņas sakņupusī mugura un steidzīgā gaita norādīja, ka šis nav tas gadījums. Ja es mazliet būtu pielikusi soli, tad es ātri vien viņu panāktu, un uz staciju mēs varētu doties kopā zem mana lietussarga (jāņem vērā, ka mans maršruts viennozīmīgi ved uz staciju, tāpēc iespēja, ka viņa dodas kurp citur bija 1%). Man bija viņas žēl, jo man ne vienu reizi vien ir mājās palicis lietussargs un visas drēbes slapjas. Man nebija nekādu savtīgu nolūku, tikai tas, ka cilvēkam nebūtu jāmirkst vēl vairāk kā jau izmircis, bet es to soli nepieliku, un nepiedāvāju viņai iet kopā zem mana burvīgā lietussarga līdz stacijai. Es sāku domāt, kas notiktu, ko es viņai tieši teiktu, kā viņa reaģētu, kas notiktu. Es padomāju par savu dabu, lai cik žēli es lietuslaikā noskatos uz tiem, kam ir lietussargi, kad man nav, es nezinu, vai varētu tā iet ar svešu cilvēku kaut kur kopā. Es domāju, ja man kāds piesteigtos no aizmugures un teiktu,
"Klau, mums, šķiet, pa ceļam, nāc zem mana lietussarga," es, visticamāk, laipni atteiktos, sakot, ka mājas jau tuvu (pat ja tās nebūtu tuvu). Es nezinu, man pašai šī doma šodien nedeva mieru. Vai tā sieviete nodomātu, ka es mēģinu iepazīties? Vai viņa nāktu zem mana lietussarga, lai nesteidzīgi dotos uz staciju? Vai viņa uzskatītu, ka viņai par manu dienu/dzīvi jāapjautājas, vai mēs runātu par laiku? Es šodien tikai gribēju viņai palīdzēt, bet tā arī nesaņēmos, un man tas visu dienu nedeva mieru.
Āā, protams, ka viņa gāja uz staciju visas 15 minūtes man pa priekšu.
Šodien bija tā. Devos uz darbu, ārā tīri neko lietus, tāpēc paņēmu lietussargu, kas man mazai ir ļoti liels. Gāju uz staciju, kas ir apmēram 15 minūšu attālumā. Man pa priekšu gāja sieviete, kurai lietussargs bija aizmirsies vai saplīsis, tad nu viņai mati un drēbes bija ļoti slapji. Jā, es zinu, dažreiz cilvēki spēj izbaudīt lietu, es arī tā mēdzu darīt,bet viņas sakņupusī mugura un steidzīgā gaita norādīja, ka šis nav tas gadījums. Ja es mazliet būtu pielikusi soli, tad es ātri vien viņu panāktu, un uz staciju mēs varētu doties kopā zem mana lietussarga (jāņem vērā, ka mans maršruts viennozīmīgi ved uz staciju, tāpēc iespēja, ka viņa dodas kurp citur bija 1%). Man bija viņas žēl, jo man ne vienu reizi vien ir mājās palicis lietussargs un visas drēbes slapjas. Man nebija nekādu savtīgu nolūku, tikai tas, ka cilvēkam nebūtu jāmirkst vēl vairāk kā jau izmircis, bet es to soli nepieliku, un nepiedāvāju viņai iet kopā zem mana burvīgā lietussarga līdz stacijai. Es sāku domāt, kas notiktu, ko es viņai tieši teiktu, kā viņa reaģētu, kas notiktu. Es padomāju par savu dabu, lai cik žēli es lietuslaikā noskatos uz tiem, kam ir lietussargi, kad man nav, es nezinu, vai varētu tā iet ar svešu cilvēku kaut kur kopā. Es domāju, ja man kāds piesteigtos no aizmugures un teiktu,
"Klau, mums, šķiet, pa ceļam, nāc zem mana lietussarga," es, visticamāk, laipni atteiktos, sakot, ka mājas jau tuvu (pat ja tās nebūtu tuvu). Es nezinu, man pašai šī doma šodien nedeva mieru. Vai tā sieviete nodomātu, ka es mēģinu iepazīties? Vai viņa nāktu zem mana lietussarga, lai nesteidzīgi dotos uz staciju? Vai viņa uzskatītu, ka viņai par manu dienu/dzīvi jāapjautājas, vai mēs runātu par laiku? Es šodien tikai gribēju viņai palīdzēt, bet tā arī nesaņēmos, un man tas visu dienu nedeva mieru.
Āā, protams, ka viņa gāja uz staciju visas 15 minūtes man pa priekšu.