as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

kaut kur pakausī ir bedrīte, kurā noslēpjas viss smagais, viss, kas tevi tieši neskar, bet saredzams un sataustāms pārvērstos pārāk uzstājīgi sīcošā atgādinājumā, ka blakus ir tik daudz sliktā, skumjā, sāpīgā, ka visa tā dzīvošanas padarīšana ir tik trausla, par laimes padarīšanām nemaz nerunājot.

mazai man tā vieta sūrstēja bieži. vēlāk- aizvien retāk. nezinu, vai citiem arī tā ir- ka viss, ko tu grūd prom, sevi sargādams, paliek tur, galvas aizmugurē.

kad mēs iekūlāmies divpadsmit kilometru garā sastrēgumā uz autobāņa, atausa atmiņā godāra vīkenda slavenais kadrs. gan mazliet otrādi, jo vēlāk braucām garām otrai joslai, kur visi vēl aizvien nīka. suņi, bērni, pikniki, dusmīgie, ziņkārīgie. cilvēki, daudz daudz apstādinātu cilvēku.

un, kad tu tik ilgi gaidi uz tikšanu garām, tak gribas redzēt, kas ir tas, kam nevar tikt garām.

pāris mašīnas, briesmīgi daudz ātro, policistu, un viens helikopterītis, bet galvenokārt divi moči. viens, šķiet, pārlidojis uz pretējo pusi, tamdēļ arī abas joslas bloķētas.

kuš, es sev teicu. tikai neizdomā viņu dzīvesstāstus, tikai neiedomājies viņu dzīvesstāstus, tikai nedomā par to, kur viņiem vakarā bija jābūt.

kādu stundu smeldza maza sāpīte pakausī.

pēc tam pārgāja.

un citādi jau nevar dzīvot, es zinu. maza es nesapratu. maza es raudāju par visu un visiem. maza es biju šausmīgi tīra, citiem bērniem kaitinoši godīga, smuki sakot- necietu netaisnības. nesmuki sakot- biju baigais stukačs. atceros to brīdi, kad sapratu, ka ir izvēle- ignorēt vai sajukt.

patiesībā ir vēl trešā. nē, nevar izglābt cilvēkus, kas nositas uz autoceļiem. un daudzus nevar izglābt. bet ir tik daudz veidi, kā mēģināt palīdzēt.
un ikreiz, kad redzu cilvēkus, kas ar izmisīgu spītību nodarbojas ar pasaules glābšanu, kaut kur pa vidu klusai apbrīnai, sajūtas arī paša nevarība, visu šo "normālo" cilvēku nevarība, visu šo "katram sava dzīve" cilvēku samierināšanās, šis absolūtais stulbums uzskatīt par trakiem tos, kas domā par citiem vismaz tikpat ļoti kā par sevi.

"tu domā, ka tu esi laba, jo tev sāp? tu domā, ka tu esi stipra, jo vari aizmirst?" jautā mazais dzelonis pakausī.

nē. tā sūrstoņa ir tikai atgādinājums par gļēvumu. pašas. un arī tādu vispārīgo.

kādu dienu, sev saku. bet, ja godīgi- es tā līdz galam nemaz neticu kādām dienām.