Vispirms es ieraudzīju kartona kasti, vecu televizora kasti, kas aizsedza brāļa galvu un lika viņa kājām taustīties uz priekšu kā diviem baltiem spieķiem.
"Vai esmu gandrīz klāt?" viņš jautāja, virzīdamies uz galda pusi.
"Gandrīz" es atsaucos.
Kasti viņš nolika uz galda. Es saodu salmu auglīo valgumu. Kaste ar rāvienu sakustējās, taču es nenobijos. Brālis atlocīja nolaižamās malas un izcēla ārā trusi, tik lielu es vēl nekad nebiju redzējusi.
"Es tak teicu, ka sameklēšu tev īstu draugu."
"Tas ir trusis!" es teicu spalgā priekā.
"Vispār jau beļģu milzis" viņš itin brālīgi izlaboja.
"Beļģu milzis" es klusi atkārtoju, itin kā izrunātu vārdus, kuri nozīmē to pašu, ko mīlestība.
"Kā tu to nosauksi?" brālis jautāja.
"Par Eleonotu Modu" es atbildēju.
"Tu nevari saukt to savā vārdā!" brālis iesmējās.
"Kāpēc ne?" es jautāju, drusku sašļukusi.
"Tāpēc, ka tas ir puika," viņš atbildēja.
"Ā."
Es aplūkoju truša kastaņbrūno kažociņu, balto ļipu un divas mazas spiras, kas bija izkritušas tam no dibena, un nodomāju, ka viņš tiešām izskatās pēc puikas.
"Tad kā tu domā, kā man vajadzētu viņu saukt?" es jautāju.
"Par dievu," mans brālis ar uzsvaru noteica.

Tur es rakstīju. Rakstīju sleju un rakstīju par Zudušajiem. Rakstīju par ziediem, kas pie katra ugunsdzēsēju depo bija sakrauti trijos, piecos slāņos, un par svecēm, kas nenodzisa nekad; cauri izmisumam liesmoja lūgšanas, jo vēl bija pāragri izsamist, nekad jau nevarēja zināt, tomēr vairums cilvēku, bez šaubām, zināja. Cilvēki, naktīs gulēdami vienatnē, zināja, ka šis ir sākums, skaudrais sākums, kas būs viņu Tagadne, viņu Šodiena, viņu Nākotne, viņu Piemiņa. Es rakstīju par pēkšņo apkampšanos veikalos un par ugunsdzēsēju un policistu bērēm, kas ik dienu apturēja ielu satiksmi ar cieņas apliecinājumiem un asaru vilni. Es rakstīju par zudušo pilsētas panorāmu, sēdēdama uz mūsu iemīļotā soliņa promenādē pie Bruklina tilta; uz šejieni mēs bijām nākuši padomāt, šeit bijām iztēlojušies, kāda būs mūsu dzīve pēc trim, pieciem, desmit gadiem.
Taču visvairāk es rakstīju par viņu - tagad dēvētu par Maksu -, par savu brāli, mūsu draugu, kura nebija jau desmit dienas. Un es rakstīju par to, ko biju zaudējusi tajā rītā. Manas dvēseles liecinieku, manu ēnu bērnībā, kad sapņi bija mazi un sasniedzami visiem. Kad saldumi maksāja vienu peniju un kad dievs bija trusis.


/S.Vinmane "Kad dievs bija trusis"