| |
[Jul. 18th, 2014|12:52 am] |
Pēc darba saņēmos drosmi un aizgāju viena pati uz parku. Aptuveni stundu pasēdēju zem koka ēnā, lasot ziņas. Pēc tam aptuveni 20 minūtes pasēdeju uz soliņa, saulītē. Pēc tam aptuveni 15 minūtes gāju mājas. Tikko izlīdu no dušas un ievēroju, ka jau esmu sarkana. Labs darbiņš.
Bet stāsts ne par to. Stāsts par to, ka man arī gribās atvaļinājumu un uz mirkli aizmukt no šīs vietas. Šad tad parkā nepazīstami melni jaunskungi nāk runāties, vismaz cenšās uzsākt sarunu, bet sķiet jau rasktīju par savu 'draugu' Leriju, kurs nelika mani mierā līdz nebiju iedevusi viņam savu numuru. Bet stāsts ne par Leriju. Man patīk cilvēki, ja vien viņi neatrodas pārak tuvu man, jo jeb kāds fizisks kontakts ar nepazīstamiem vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem man liek justies super neveikli. Bet šeit ļaudis ir draudzīgi, viņiem patīk sarokoties, viņiem patīk apskauties un skatīties acīs. Ta nu arī es cenšos būt draudzīga un tā, bet darbā jau man enīvei tādai jābūt. Tātad pāris dienas atpakaļ, gāju darbā pa gaiteni un pēkšņi nāk pretī ļoti zolīda paskata tumsnējs vīrietis, gaiši zilā krekla, uzvalka biksēs, kurpēs utt. Sasveicinos, sasmaidos un pagriežos sāniski, lai viņš man varetu tikt garām, jo gaitenis šaurs. Šams apstājas un sāk runāties. Prasu vai varu viņam kā palīdzēt, vai viņam kas nepieciešams. Šis saka, ka nav. Tikai gribot zināt no kurienes es. Pastāstu. Es dagnija, viņš Stīvs yada yada yada... Saku, ka man jādodas tālāk, bija jauki aprunāties. Šis dod roku, dodu pretī roku. Un brīdī, kad mēs sarokojamies - bladāc - šams mani pierauj klāt, sak siekaloties uz vaiga, čamdīt pupus un jau lien gramstīties ap dibenu. Cik nu man spēka atgrūžu nost un saku - the fuck are you doing? Un saprotu, ka atrodamies tieši tajā viesncīas daļā, kur nav kameru. Iestājas panic mode, sāku ātra gaitā iet uz foajē pusi cerībā kādu satikt, vai sliktākajā gadījuma vismaz tikt līdz kamerām. Līdz kamerām netikām, jo tas krāns aizlaidās. Es protams trobelēju visus augšā, bet jēga jau maza, čalis jau noteikti gabalā un dzīvē nekad nepateiktu kā viņš izskatījās. Bet nu katrā ziņā visiem izkladzināju, ka jāslēdz visas durvis ciet un prātīgi. Bet šeku reku izrādās, ka pirms manis šams esot ielīdis pie vienas no meitenem istabā un ar sācis gramstīies - a šī tik - no, no I have a boyfriend. It kā to slimnieku raustītu, ka you have a boyfriend. Katra ziņa beidzās viss labi, ja vien neskaita to, ka tagad uz visiem tumšajiem čaļiem skatos šķībi un esmu gatava mesties skriet, tik līdz mani kāds uzrunās. Bet vispār man darbā ir diezgan jautri. Tajā pat dienā ievēroju ari, ka mana Pakistāņu kolēģe Sultana nav ieradusies darbā un izrādās, ka iepriekšējā vakarā kaut kāda melnā beibe, kurai Sultana nav ļāvusi iečekoties jo šamā bijusi zolīdā žvingulī un jau iepriekš ziepes vārijusi, sadevusi Sultanai pa seju un laikam jau salauzusi degunu, jo S vēl joprojām nav darbā.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}