Gribēju attapties uz tā tur mola kopā ar apkārt dreifējošo gulbju ģimeni un vēl kaudzi putniem. Baltiem putniem. Tur ir vispārākais miers. Pazūd civilizācijas zīmogi, paliek tikai nepieradinātās stihijas. Būt tur tik tālu, cik vien var tikt, lēkājot pa laukakmeņiem, dzelzsbetona konstrukcijām tik tālu, līdz to pa brīdim pārspēj ūdeņi. Un tur tad arī putni. Daudz putnu. Gaida zvejas kuģīšus. Bet tomēr.. Bet tomēr liekas, ka viņī gaida arī ko citu. Man patīk gaidīt kopā ar viņiem. Lietderības koeficients aug. Gaidīt ar putniem, šūpot kājas virs viļņiem un dzert karstu piparmētru tēju. Vējš arī ir mans draugs.
Vēl mans draugs ir arī egoisms. Šodien viņam nāca atklāsme, ka arī viņam sāp. Arī viņš ir varen viegli ievainojams, ja vien kādu par daudz ir aizķēris.
Daudz, daudz gulēju. Sapņoju interesantas lietas, kā uz visiem dusmojos par to, ka aiz sevis nenovāc traukus un tā tālāk. Murgs. Aizmirst atmiņu un neatcerēties NEKO. Lai pilntiesīgi varētu skatīties tukšumā.