Sen nebiju neko rakstījis, bet tam jau bija dažādi attaisnojumi - darbs, darbs, izklaides, hobiji... Bet nu tagad šausmīgi gribas padomāt. Padomāt par sevi. Brīvdienas bija šo lielo domu vērtas. Biju vēju un ventilatoru pilsētā - Liepājā. Redzēju Liepājas un liepājnieku dzīvi gan dienā, gan arī pēc tās.
Un tad man tomēr radās daži jautājumi, par kuriem pēdējā laikā neesmu domājis. Ko es gribu šajā dzīvē. Ar ko es gribu to sasniegt? Kas ir nepieciešams, lai man būtu labi? Vai bez mīlestības eksistē divu cilvēku kopdzīve? Kas vispār ir mīlestība? Tas pats, kas mīļums, tikai daudz vairāk un ilgāk? Vai tas ir OBLIGĀTI nepieciešams?
Un ko gribu es? Ko varu dot es? Nezinu, šajā pavasarī - šķiet, neko...
Dzīvojoties Liepājā pieķēru sevi pie domas, ka esmu (kļuvis) vecs. Sēžu Rokkafejnīcā pie galda un lūru uz jauniem rukšiem. Kāpēc tā? Kāpēc man viss ir savādāk? Kāpēc esmu nekustīgs, kūtrs, nemīļš un citādi riebīgs? Tas ir viss, par ko domāju. Un tomēr nākas secināt, ka citu cilvēku domas par mani spēj mani ietekmēt - ja mani (skaļi vai pie sevis) sauc par nemīļu, par tādu vai citādi riebīgu, sāku tāds arī justies. Mani visu mūžu ir kacinājuši, ka man negribas dejot, ka man nepatīk tas un šitas. Hmmm. Nu nav tas tā - man tas viss diezgan labi patīk... Arī dejot, bet tikai ... ar ko?
Tas laikam ir tas galvenais jautājums visā manā dzīvē. Ar ko? Ar ko dzīvot, ar ko dalīties, ar ko parunāties, kam pasmaidīt, ko samīļot... Tas ir visbriesmīgākais atklājums manā dzīvē.
Un kas vēl sekos?Garastāvoklis::  shocked Mūzika: Dzeltenie Pastnieki |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
