Normālam, pieaugušam cilvēkam brīvā laika parasti nav pārāk daudz. Un, attiecīgi, arī mīļākajiem vaļaspriekiem laika atliek aizvien mazāk un mazāk. Un, ja vēl konkrētāk, tad agrāk varēju droši atļauties spēlēt/skatīties visu, ko gribās. Tad tikai AAA taitlus. Tad tikai daļu no tiem. Bet tagad atkal vienkāršī - fuck it, tikai to, ko tajā brīdī gribas (95% paliek aiz borta). Bet doma ir tāda, ka kaut ko spēlēt/skatīties/lasīt otro (un vairāk) reizi paliek par nepieļaujamu šiku, jo taču vēl tik daudz kas nav mēģināts pat pirmo. Bet mēģināt vajag, jo jaunais vienmēr ir jauni iespaidi, jauna pieredze - attīsta uztveri un paplašina redzesloku. Tā arī sanāk, ka gribas atgriezties pie kaut kā mīļa un sirdij tuva, bet vienkārši fiziski nesanāk. Un, diemžēl, pat vis(vis-vis)mīļākajiem "darbiem" (izvairīsimies no vārda "produkts") nākas teikt ardievas, lai, visdrīzāk, neatgrieztos pie tiem nekad.
Taču prāts saprot, bet sirds dara (par šo tēmu es kādreiz uztaisīšu zvērīgu mega-komiksu, kur versus cīņā uz dzīvību un nāvi sitīsies Prāts ar Sirdi, bet uzvarēšu, protams, es - trešā puse), un pēdējā laikā man kā reizi uznāca kāre nevis uz jaunu zemju iekarošanu, bet tieši uz "pēdējā punkta pielikšanu" vecajam.

Arī vecā atgremošanu var padarīt ļoti aizraujošu. Pirmkārt, vēlams ieturēt vismaz gada (labāk-pusotra) intervālu. Jo kaut ko "piedzīvojot" pirmo reizi, galvā parasti paliek plašs emociju spektrs, un, jo lielāks bija iespaids, jo juceklīgākas visas šīs emocijas ir savā starpā. Pēc gada-pusotra emocijas/iespaidi no tā, kas spēlēts/skatīts/lasīts pēc augstākminētā darba pamazām nodzēsīs/pārklāsies ar sākotnējiem iespaidiem, tapēc atgriežoties pie tā, daudz kas atkal šķitīs jauns & nebijis. Nemaz nerunājot par to, ka tagad no emociju/iespaidu jucekļa nebūs ne vēsts - zinot visu iepriekš, mēs varēsim notiekošo lēnām un apdomīgi izvērtēt, saliekot visu "pa plauktiņiem". Un, protams, laika gaitā atklāsies neskaitāmas sīkas detaļas un nianses, kuras pirmoreiz vienkārši palika aizkadrā.

Trešajā paragrāfā es, cerams, tomēr tikšu līdz galvenajai domai. Sagribējās man veco-labo WWII-fun. "Medal of Honor: Allied Assault". Add-oni "Spearhead" un "Breakthrough". Nepieciešamais intervāls ir vairāk nekā ieturēts - abus pirmos spēlēju to iznākšanas laikā (sen), pēdējo vispār nē. Nemaz nešaubos, ka būs jautri un mazliet nostaļģiski. Ja WWII-sāta sajūta nebūs remdēta, tiks "pielikts punkts" arī attiecībās ar episko darbu "Kā teksasas kovbojs Bležkovics B. pret nacistiem gāja" (RTcW, ja kāds nesaprata). Kas attiecas uz "Pacific Assault" - man liekas, ka es daudz nezaudēšu, ja viņš man pastāvēs plauktā vēl kādu gadu-divus-trīs?
Bet ir taču daudz pārākais "Call of Duty" priekš WWII-fun, jūs teikset. Pirmais CoD bija varbūt arī kaut kad pirms gada, bet atmiņas no add-on'a kaut kur tepat vēl ir jūtamas, un par cik viņi ir vienādi - fig sapratīsi, kurš bija kurš. Un CoD, atšķirībā no MoH, neļaus man sagriezt visu uz max quality.
Ar spēlēm vispār ir atsevišķs variants. Ja desmit gadus vecās filmās fx vienkārši kož acis ārā, tad spēlēs ir pilnīgi otrādi - grafika pēdējos gados noveco aizvien lēnāk un lēnāk (tendence tikai palielināsies), un visi normāli cilvēki tāpat spēlē ne ātrāk kā pusgadu pēc relīzes, uzliekot virsū n+1 patch'u (c) OMX.
Un nianses - "Vice City" atkārtota izspēlēšana atklāja daudzas jaunas pop-kultūras atsauces, kuras agrāk netika pamanītas vienkāršas priekšmeta nepazīšanas dēļ. "Max Payne 2" scenārijs izrādījās vēl labāks, nekā pirmoreiz likās, bet "No One Lives Forever" un "Deus Ex" (abi ar numuru 1) nezaudē atmosfēru un neizjūk pa sastāvdaļām arī tad, ja zini no galvas katru spēles kvadrātmilimetru.
Gadās arī savādāk. Uzliku "Manhunt" un tik pat ātri ieliku atpakaļ skapī - vēl nav laiks. Gaidot "Pandora Tomorrow", vēlreiz izspēlēju oriģinālo "Splinter Cell". Labs, bet viss gāja kā pēc inerces, kaut kas vairs nebija tas. Vai es atgriezīšos iekš "Pandora Tomorrow", gaidot "Chaos Theory"? Nezinu, diez vai. No filmām tieši tāpat punkti tika pielikti visai LotR triloģijai, pirmajm Matriksam un duadz kam citam, kas ļoti patīk, bet fiziski vairs nepietiek/-tiks laika. Svešajiem vēl gatavojos.
Protams, es ceru, ka visi saprot, ka runa iet tikai un vienīgi par katra subjektīvo gaumi un lietām, pie kurām gribas atgriezties, personālā "top of the tops".

Ir arī tādas lietas, pie kurām atgriezties labāk nevajag, lai cik arī gribētos:
"True Crime: Streets of L.A.", mans absolūtākais pagājušā gada uzvarētājs kategorijā "visvairāk fana (fun) no dator/videospēles" (man pilnīgi un absolūti nospļauties, ko domā citi), kur jautrību nespēja samaitāt nekas, pat ne līkais (maigi izsakoties) PC-ports, baidos, ka mūžīgi paliks stāvēt plauktā. Jo otrā tikšanās ar Niku Kengu un viņa jēlībām draud izbeigties kaut kur pirmā līmeņa vidū.
Tāpat arī ar "Morrowind", dižāko no visām uz RPG bļembu pretendējošām spēlēm. Dižāko, jo es (tāpat kā 90% pārējo spēlētāju, kuri pameta to pusceļā) vienkārši piekāpos viņas diženuma priekšā. Visi šitie jūsu Arkānumi, Fallauti un pārējā šušera - ceļot pa kvadrātiņiem, cīnīties rindas kārtibā, dzīvot pēc kaut kādiem noteikumiem - un to jūs saucat par RPG? Nigga, please! Tikai iekš "Morrowind" es varēju DZĪVOT, pilnībā ignorējot spēles sižetu un vazājoties tur un darot to, kas pašam tīk. Tieši šī iemesla dēļ, kad spēlei bija veltītas 30 - nē, ne stundas, DIENAS, bet "iziets" bija labākajā gadījumā procenti 30% (kvesti/teritorija/skilli), es vienkārši kapitulēju spēles diženuma priekšā, noskaitīju lūgšanu un nospiedu uninstall. Ceru, ka "Oblivion" būs vismaz 10x mazāks.(un par Arkānumiem/Fallautiem - nekā perosniska, tikai salīdzināju)
Un arī pelnīti kritizētais "Enter the Matrix", pilnībā atslēdzot prātu un skatoties, kā zirgam, taisni uz priekšu, spēja sagādāt daudzus jautrus brīžus. Domājams, ka otro reizi, kad pārsteiguma efekta vairs nebūs, paliks tikai tukšums. Tā kā no way, Jose.

Tādas, lūk, domas galvā plosās.