NOZAGTĀ SLEJA
Jums nav tā gadījies, ka nozog sleju? Nē, jums nav tā gadījies, jo jūs slejas nerakstāt. Piemēram, esi visu jau izdomājis, pat melnrakstu uzrakstījis un nākamā dienā ieraugi avīzē kādu rakstu ar savas slejas virsrakstu. Un pat par to pašu tēmu. Pagalam tava iecere, ej nu un izzīd kaut ko no pirksta pēdējā vakarā.
Nē, tā jums noteikti nav gadījies. Bet ir gadījies taču līdzīgi - ka nozog, piemēram, domu, ideju? Kaut ko tādu, par ko esi bijis pilnīgi drošs – tas ir tikai tavējais, personīgais, tikai tu to esi izdomājis, Tu zini,viens vienīgais uz pasaules. Tu, piemēram, ieceri (vai pat uztaisi!) mākslas darbu, nav svarīgi,kādā žanrā, bet, izrādās, kāds kaut ko līdzīgu jau ir uztaisījis. Tāda situācija ir vēl muļķīgāka, jo neviens taču neticēs, ka nezināji. Domās to ļaunāko, vairums cilvēku taču vienmēr ar prieku domā to ļaunāko.
Ne jau katrs, protams, ir mākslinieks, mūziķis, zinātnieks vai kaut kas tāds. Arī normāli cilvēki no šīs ligas nav pasargāti. Tikai normāliem cilvēkiem uztvere ir veselīgāka. Nevis nagus grauž, bet nopriecājas - re, kā viens manā vietā to pateicis, izdomājis!
Bet visinteresantāk ir ar bērniem. Man liekas, bērni vispār milzumu īstu atklājumu izdara. Atceros, kad man bija gadi astoņi - desmit, es katru vakaru pirms aizmigšanas kaut ko atklāju. Tolaik man patika prātot par pasaules uzbūvi, cilvēku dabu, mirstību, nemirstību un visādām tādām lietām. Lielākā daļa atklājumu jau aizmirsusies, bet divus vēl atceros labi. Biju izdomājusi: ja bezgalība ir uz vienu pusi, tas ir uz lielumu, tad tai jābūt arī uz otru pusi – proti, uz mazumu. Šī doma mani kaut kā ļoti satrauca. Es raizējos, vai zinātnieki to jau atklājuši vai varbūt vēl nē. Un ne jau kādu tur egoistisku apsvērumu, piemēram, slavaskāres dēļ, satraucos, bet vienkārši cilvēces zināšanu labad. Brīžiem likās, ka vajadzētu kādam rakstīt, bet nebija īsti skaidrs, kam, un arī ieaudzinātā kautrība atturēja. Vai tas tobrīd bija atklājums, tā arī vēl šodien nezinu, jo nu jau dzird ļaudis mēļojam, ka bezgalības nemaz neesot, šī esot galīga. Tā ka bezgalībā es esmu galīgi sapinusies un par to vairs nedomāju.
Otrs mans atklājums, par kura patiesumu esmu pārliecināta vēl šodien un ko pierāda arī manas slejas skumjais sākums, bija tāds, ka viss kaut kur jau ir,- gan paši atklājumi, gan domas, gan idejas. Tā tēlaini un latvietim saprotami izsakoties – guļ ezera dibenā kā nogrimušas pilis, vai otrādi - kā ezeri gaisos lidinās, un gaida, kad šos nosauks vārdā. Kad nosauc – tankš! – nolīst no gaisa pa idejai. Vai izceļas no dzelmes pa daiļdarbam. Ja neviens to svētību laikus nesavāc, notiek neizbēgamais –iegrimst atpakaļ dzelmē vai paceļas atpakaļ debešos, ķer nu vēju laukā, varbūt vēl simtu gadu jāgaida, līdz otru reizi parādīsies. Bet gadās arī citādi – daudzi cilvēki vienlaikus to ideju noķer. Un tad arī tā sanāk, ka līdzīgi darbi visās pasaules malās sarodas. Un visādi skandāli par plaģiātismu izceļas.
Pēdējā laikā gan šķiet, ka gaisi paliek arvien retāki, ezeri tukšāki, visas idejas mākslā jau izķertas, tā pat kā sižeti lieteratūrā. Par mūziku nepateikšu, tur tik daudz nošu, ka nejauši atkārtoties gandrīz neiespējami.
Bet jau tiem plaģiātiem tik un tā neticu. Vārds, bilde, skaņa vai ideja – tā jau nenāk no cilvēka. No tā mākoņa nāk, kurā viss stāv jau gatavs un gaida.

09.04.05