Šis ir mans gads. Un manuprāt šogad tiešām izšķirsies tas vai esmu lietaskoks vai vienkārši vējagrābslis. Daudz kas ir jāatstāj un jādodas uz priekšu neatskatoties, kaut ir sāpīgi kaut ir skumji, bet tas ir jādara. Esmu pārāk ilgi dzīvojis kaut kā gaidīšanas, ilgas klusēšanas un bezcerīgas cerēšanas fāzē. Šis ir tāds mentāls spēriens sev pa pakaļu. Esmu sācis jau ar sāpīgāko daļu. Pirmo reizi izbeigt attiecības (ja tās bija attiecības)caur skype ir visai dīvaini, bet nu neko darīt (aplis noslēdzas tur kur tas sācies). Ja cilvēks nevēlas satikt mani un nedod par sevi nekādu ziņu, tad ir jādara tas kas jādara. Man ir apnicis dzīvot kaut kādā konstantā- bet, ja, nu?- sajūtā. Sākot ar attiecībām un beidzot ar to, ko es esmu studējis, darījis un ieplānojis. Man nepatīk pārmaiņas, bet tās ir jāveic. Nu pat, nu pat ir palicis pārāk ērti dzīvot un nepiepildīt savu potenciālu un gaidīt otras puses uzmanību. Ir jāatsakās no pasīvās cietēja lomas, kur viss ir salikts un sakārtots. Ja godīgi man pat pēdējā laikā nav no kā baidīties, kas ir visai lielu trauksmi ceļoša apziņa. Jo nebaidās tikai muļķi vai miruši cilvēki. Es negribu būt ne viens- ne otrs. Negribu te taisīt kaut kādu apņemšanās listu, jo tādā gadījumā tur būtu visai daudz punktu. Varbūt sāksim ar to, ka jāatgriežas sabiedrībā un jāievieš kaut kāda zināma rutīna, jāatjauno dienas ritms. Tas būtu visai svētīgi. Bet pagaidām nedaudz durstīs krūtīs šis: http://www.youtube.com/watch?v=8jz2SyIFzeI
|