šorīt no rīta Ķekavā, steidzoties uz autobusu, pārņēma tāda sen aizmirsta sajūta, gluži kā tajos rītos pirms aptuveni desmit gadiem, kad ar spainīti rokā abas ar māsu devāmies uz pagasta autobusu, kurš veda uz zemeņu lauku vai gurķu lauku, lai mēs varētu nopelnīt brīvpusdienas visam skolas gadam.
tā pagāja vairākas vasaras, vergojot pagasta ārēs. vēl trakāk gan bija, kad vajadzēja iet ciemata centrā ravēt zāli starp betona gabaliem vai arī izravēt sporta laukuma skrejceliņu. un vēl tas kauns, kad garām gāja klasesbiedri, kuri nebija spiestā kārtā no vecāku puses aizdzīti spaidu darbos.
Ja lija lietus, tad pasākums tika atcelts.
Šorīt bija tieši tāds saulains un silts rīts, tie paši skati apkārt, tikai rīta gājiena mērķis cits. tos rītus agrāk es ienīdu vairāk par visu un ļoti gaidīju, kad sāksies septembris.