Re kā, esmu izvilkusi vēl vienu gadu! :) Šogad gan tāda netipiska Jaunā gada sagaidīšana... atšķirībā no sēdēšanās mājās ZV un jušanās diezgan nožēlojami, šogad es sēžu viena savās mājās Rīgā un nemaz nejūtos nožēlojami. Uz ZV neaizbraucu, jo rīt jāiet uz darbu. Rīgā neplānoju neko pasākt, jo jādzīvo taupīgi un vēlreiz - rīt jāiet uz darbu. Jau jūtu, ka viegli nebūs, tāpēc man ir svarīgi labi izgulēties + alkoholu nelietoju principā, ja nākošajā dienā jāstrādā. Turklāt man kkā šķiet, ka šī ir tāda pati diena, kā visas citas, atšķirība vien varētu būt tāda, ka vecais kalendārs jāmet laukā un vietā jāgādā jauns - atkal izdevumi. :)
Pārlasu un tā diezgan ciniski, kaut tā nemaz nebiju domājusi....

Jā, 2011tais ir beidzies - līdzīgi visiem iepriekšējiem, tas bijis ar visu ko piepildīts - jaunas grāmatas uzrakstītas un izlasītas, dziesmas iedziedātas un noklausītas, filmas uzfilmētas un noskatītas, bet šobrīd tas viss jau ir vēsture. :)
Arī man 2011tais ir bijis emocijām bagāts gads... Sākums tāds - lēnām, lēnām un te pēkšņi BLADĀC - esmu savārījusu traki lielas ziepes un pametu skolu. Vēl arvien ne mirkli neesmu savu lēmumu nožēlojusi. Tie pāris mēneši, kad tā īsti nemaz nedzīvoju, bet vilku savu dzīvību, bija tiešām smagi. Bet pēc lietus jau vnm uzspīdēs saule, tāpēc likumsakarīgi, ka gada otrā puse bija daudz labāka. Kāpēc? Jo es sāku strādāt un pamazām nostājos uz savām kājām. Jā, darbs aizņem daudz laika un kad tas tā nav, tad naudas ir mazāk. Tāpēc nekas cits neatliek, kā strādāt vairāk vai dzīvot taupīgāk. Un es... es jau cenšos, cenšos.
Kas vēl noticis/sastrādāts 2011tajā? Man pirmo reizi mūžā izrāva zobu, mans mīļais V. pameta Lienīti (vēl arvien ir grūti pie tā pierast), es beidzot sāku rakstīt savu grāmatu, Gita pārcēlās uz Vāciju, es pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu un pavadīju lielisku nedēļu Īrijā un piekritu kļūt par krustmāti savai vismīļākajai pirmklasniecei - Luīzei. Un, protams, ļoti svarīgi - tieši 2011tajā es iepazinos ar savām brīnišķīgajām un vienreizīgajām THR meitenēm - Annu, Diānu un Inesīti, ieguvu vēl citus vairāk vai mazāk jaukus kolēģus un centos nepazaudēt savus vecos, bet tāpēc ne mazāk mīļos un svarīgos draugus. Kā vien mācēju, centos viņiem atgādināt, cik svarīgi tie man ir.

Jau tagad jūtu, ka 12tajā gadā lielas lietas notiks un mainīsies. Un es būšu tur, tajā Jaunajā, 2012tajā ar savām divām kājām, un divām rokām, ar visām dīvainībām un ačgārnībām, ar jokiem un smiekliem, skumjām un asarām, ar dusmām un izmisumu, bailēm un nedrošību, bet vienmēr ar cerību... Un es gaidīšu Tevi, lai kur tu arī būtu... jo manā istabā, uz mana galda vēl arvien ierāmēta stāv tā pati fotogrāfija un gaida, kad es uz to paskatīšos ar laimīgu "beidzot ir tā, kā tam jābūt" acīs un man ļoti gribas ticēt, ka tas būs jau drīz, Jaunajā 2012.gadā!

Lai miers uz zemes un ikvienam - mazam vai lielam, vecam vai jaunam, 2kājainam vai 4kājainam būtu mājas, kur atgriezties un vismaz viens plecs, kam pieglauzties!

Ar mīlestību,

A.