| Nika Keiva gadalaiks klāt |
[Oct. 10th, 2011|12:45 am] |
Pēdējā laikā visi iespaidi saslēdzas kopā nemitīgā laika skaitīšanā. Čaukstošu lapu slāņi zem kājām un grumbiņu skaita pieaugums mīļās sejās, un nupatpagājusī pusdzimšanasdiena. Visu laiku vien bāzt galvā uz atpakaļu garus lineālus un sentimentalizēt to, kā bija Toreiz un Tad, vai arī zīmēt samudžinātas jā/nē shēmas nākotnei, kurās sapiņķerējas ciet acis un mute, un paliek vien mēmums. Žēlums par visu, kas iekrīt nepateikts un neizdarīts kaut kur tagadnes bezdibeņos.
Palēnām un beidzot sāk arī nogludināties pusaudziskās īpašības, parādās vairāk pacietības, lēnprātības; retu reizi pat apjēdzu, ka neesmu pasaules centrs (!) un tā tālāk. Tajā pašā laikā arī jūtos vientuļāk nekā jebkad, tā jau kļuvusi par hronisku, rutinētu, varbūt tāpēc arī panesamu sajūtu. Visi tie feisbuki un citas virtuālās pastmarku kolekcijas tikai paspilgtina šo jušanos. Negribas jau vien kļūt par Blānšu ar viņas "I have always depended on the kindness of strangers", labāk kaut kā pašpietiekamāk.
Vesela kaudze pasakāmu lietu, bet nespējas nemaz. Tā vietā labāk šūpuļdziesmiņu.
|
|
|
