Lūk šādu izstrādājumu iegādājās mana māte pēc mana patēva kolēģa ieteikuma. Mazu,(un ne tik mazu) radījumu efektīvai iznīdēšanai. Dzīvnieciņš pielīp pie attiecīgi apstrādātas papīra strēmeles un laimīgais iedzīvotājs var to izlidināt tuvākajā atkritumu kastē. Mani mēģinājumi pierunāt kādu citu izlikt līmes strēmeles beidzās neveiksmīgi, tāpēc vakar to dabūju darīt pati. Šorīt astoņos māte mani pamodināja - esot pielipusi pavisam mazītiņa pelīte.
Neko drausmīgāku es neesmu redzējusi vai darījusi. Mazā, pūkainā radībiņa bija ar pakaļkājiņām pielipusi pie grīdas, nevis papīra un laikam mocījusies visu nakti, jo vēderu klāja gružu kārta un līmes paliekas bija saķepinājušas arī priekšķepiņas un purniņu. Dzīvnieciņš locījās un izmisīgi pīkstēja. Kad beidzot izdevās atbrīvot peļuku no grīdas, jutos ne labāk par pēdējo kretīnu, lai neteiktu vairāk. Nu kam var ienākt prātā kaut kas tāds, kā šī līme?! Un slazdi neesot humāni! Man liekas, ka kaķītis būtu labākais variants, jo manis pēc tagad tās peles var man pa nakti uz sejas sēdēt, otrreiz es nekādu līmi, indi vai da jebko citu izmantot netaisos. Lieki teikt, ka kopā ar nomocīto peli miskastē izlidoja arī līmes tūba. FUI.