Mazās lietas. Tieši tās mani visvairāk aizkustina. Nē, nevis sīkumi, bet mazās lietas. Piemēram darbā - ir jau pāri pieciem, Anna nokāpj lejā, nodod visus papīrus un iet uz ģērbtuvi. Tur viņa redz, ka pie skapīša vēl stāv manas kurpes, un nospriež - tātad Agnese vēl strādā. Un ko dara Anna, viņa uzbrauc atpakaļ augšā un palīdz man pabeigt. Kaut arī mierīgi varētu iet mājās. Bet viņa uzbrauc augšā un man palīdz. Tas mani tā aizkustināja, ka gandrīz sāku raudāt.

Mazās lietas. Bērni no bērnu namiem, sos ciematiem un dienas centriem gatavojas MTG miera kausam futbolā, tētis mani atkal sauc par meitiņu, no darba mājās mani sagaida mans mīļais pagalma kaķis bez astes, mana Lienīte, kura mani ne tikai pabaro un ļauj izgludināt drēbes, bet sos situācijā arī izmitina pie sevis un iedod lietussargu...

Jā, mani aizkustina, ka cilvēki izturas labi pret mani vienkārši tāpat, jo es vairs sen nedzīvoju ilūzijās, ka esmu kaut ko pelnījusi tāpēc vien, ka esmu.

Nav nekāds noslēpums, ka es neesmu ne stipra, ne drosmīga, bet nez kādā maģiskā veidā kaut kā kuļos uz priekšu. Es laikam vienkārši esmu sīksta, kā veca gaļa un kaut kur manu izdilušo miesu dziļākajos nostūros tas sīkstums slēpjas. Un es labi zinu, no kā man tas... Paldies, oma, ka sēdi tur augšā un sargā mani! I hope that one day you'll be proud of the person I'm trying to become!

Visu to gaišāko,

A.