Tagad es mazliet pastāstīšu par saviem klasesvakariem. Patiesībā gandrīz visu skolas laiku man patika tikai viens puika, līdz pat 8.klasei patika, jā jā. Viņu sauca Imants. Un visos klasesvakaros tika darīts viss, lai tikai varētu ar viņu padejot vai daudznozīmīgi saskatīties. Patiesībā, lielākā daļa klasesvakaru tika rīkoti tieši ar manu iniciatīvu, jo es biju un esmu šausmīgi kautrīga, un toreiz jau nepietika ar to vien, ka varēji diskotēkā padejot, toreiz jau gribējās daudz, patika tā kņudošā sajūta vēderā. Klasesvakaros noteikti vajadzēja atnest kaut ko garšīgu, vienreiz es neatnesu un mani nosodīja ar skatieniem tā, ka es aizgāju nafig mājās un vēl šodien uz tām 2 meitenēm esmu naidīgi noskaņota, jo es nekad neaizmirstu pāri darījumus. Pirms klasesvakara ļoti svarīgi bija aizsūtīt zīmīti Imantam, uzzināt, vai viņš būs klasesvakarā. Atceros, ka vienreiz dejojām un es ieraudzīju, ka viņam jau aug ūsas, tās pirmās 5 šoka minūtes tad viņš man vairs nepatika. Tās ūsas gan viņam bija tīri neko, to es vēlāk pārbaudīju bučošanās spēlē, kur sērkociņš jāpadod no mutes mutē.