Kad Tu esi tālu prom...
Smaržo pēc pavasara. Manas mājas kāpņu telpa gan vairāk atgādina ateju, bet kad tieku no tās ārā – smaržo pēc pavasara. Tikai tas laiks kaut kā nerit uz priekšu. Gribētos padzīt – kā vējš rudenīgi dzeltenās lapas dzenā – lai ātrāk pienāk laimīgās beigas, kuras ļautu kaut kam lielam un skaistam beidzot iesākties. Un tad es šorīt eju gar savām miskastēm un skatos uz vecu tantīti, kas rakājas un krāmē visus tos sūdus savos trīs lielajos maisos – Rimi, SuperNeto, trešo neatceros – un blakus viņai laikam jau vienīgais uzticamais draugs – bezšķirnes krancis, kas pēc purna diezgan līdzinās laikai... nu jā – un tad es eju, vēroju viņus un domāju – varbūt manas laimīgās beigas, ar kurām kaut kas liels un skaists iesāksies, jau ir klāt? Un varbūt es nemaz neienīstu 15. trolejbusu, kur cilvēki spiežas viens otram virsū, un daži pat nevietā taisa burzmu, lai tikai rociņas ieslidināšana otra somiņā (šito rakstot erotikas domas uznāca – gan jau ar tām paturpināšu vēlāk) būtu mazāk uzkrītoša, kaut arī tas izvilktais maciņš ne nu būs tik pārpilns nekā, bet kā smejies – ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi... un varbūt es nemaz tā neienīstu lekcijas, kuru lasītājus dažkārt mēdzu norakstīt jau pirmajās minūtēs, un tā vietā, lai ieklausītos, kas viņiem stāstāms, nosēžu WAP draugos (it kā tur kaut kas mainītos un it kā kāds baigi steigtos man rakstīt, kur nu vēl redzot zaļo zvaigznīti)... un varbūt es pat neienīstu to brīdi, kad vakarā pārnākot mājās trinos ap telefonu un dusmojos, ka nav neviena, kam gribas un kam drīkst aizrakstīt (divi vienā)...
Jo man patīk – kad svētdienu rītos vēl samiegojusies varu izlīst no segas apakšas, izbaudīt to klusumu, kas apkārt, to, ka līdz pusdienlaikam varu neuzvilkt neko vairāk par stringiem (visdrīzāk jau rozā) un paknapo krekliņu ar uzrakstu London (āāā – jāaizraksta Tomam), uzlikt salkanu mūziku, sakraut kaudzē sieviešu žurnālus, vakar nopirkto SestDienu un tā teikt neko nedarīt - tikai izbaudīt to, ka man ir tik daudz, un ka šis ir tas brīdis, kad nevis žēlojos, ka atkal esmu pamodusies viena un ka nav ko vilkt, un ka vispār neviens mani nemīl un negrib, un ka labākais draugs nesen pateicis, ka visi mani sižeti, ja vien tie neskar politikas tēmu, ir pilnīgs sūds un vēl, un vēl, un vēl... Bet ka ir citādāk – un es priecājos par šo mirkli, kad to apzinos, jo drīz jau atkal uznāks drūmie... bet šovakar, kā jau svētdienā, kad esmu pazudusi Džeimsa Blanta un Noras Džonsas melodijās, un kad starp sieviešu žurnālu kaudzi jau sen vairs neatrodas kompleksus un bezmaz pašnāvnieciskas tieksmes uzdzenošais Cosmopolitan, bet tā vietā šis tas, kur tiešām ir, ko palasīt, es jau dzīvoju pēc plāna: līdz pusdienlaikam nogrimšu šajos stāstos, tad saģērbšos un iztīrīšu māju, lai ir balta un smuka, uztaisīšu ēst (nu vēl tikai šodien, un tad no rītdienas sākšu diētu, vai vismaz neēdīšu saldumus, vai vismaz neēdīšu tik daudz saldumus) un tad gan jau vakarā arī aizrakstīšu savam neaizsniedzamajam cilvēkam (galu galā – varoņdarbs taču būs jau tas vien, ka man izdosies sagaidīt vakaru, tāpēc nav ko sev pārmest, ka aizrakstīju viņam, ka aizrakstīju arī vakar, un vēl pirms pāris dienām, un ka visos gadījumos izdarīju to pirmā), un gan jau... varbūt... viņš kaut ko atrakstīs arī pretī...

P.S. Uuu, kā te prasās pēc kļūdu labojuma un cenzūras... Nav laika!