Es gribēju jums pastāstīt par to kā dzīve negaidot skarbi kā sīcoņa pāraug pēkšņi kreščendo un izmētā visu izmētā pa diametru istabā no tās nelaimes avota. Un vel es gribēju jums pastāstīt par mīlestību. Nu, lūk, es to pateicu. Pēc kāda ilgāka pārtraukuma tiešām no sirds un bez jebkādām vājībām, lai lāpītu caurumus un glābtos no sava nespēka.
Bet ziniet ko? Es sapratu, ka šie abi stāti ir tikai un vienīgi par to kā es gribēju. Gribēšanai nav ne vainas, protams. Tikai šajā gadījumā tā ir tāda pati gribēšana kā visiem gribēšana ir kļūt par miljonāru- vēlmju piesātinājums. Tā ir tāda sapņaina izteiksme, kura nekad nepienāk. Tā vienmēr ir bijusi tāla un iespējams mana dzīve ir bijusi tāda pati- atrauta no realitātes. Aizplūdusi pārāk tālu transcedencē un Platoniskajā ideālisma pasaulē.
Es un citi radi esam izsvaidīti pa visu istabu pēc kreščendo triecienviļņa vectēvam- diagnoze vēzis. Pati diagnoze ir nekas salīdzinoši ar to apziņu, ka varēja citādāk, labāk un sakarīgāk līdz šim dzīvot. Man ir savā ziņā... Kāda tur savējādā ziņa- jāsaka vien kā ir- man ir kauns, ka es gribēju viņu iepazīt vairāk tikai tagad. Esmu atdevis gandrīz visu, kas man bija un ko vien varēju izdarīt, lai īstenotu savu: es gribēju. Varbūt, pat pārāk daudz, bet es zinu, ka nekad sev nepiedotu, ja iemainītu šo iepazīšanas iespēju pret eksāmenu atzīmēm.
Un par to otro es gribēju ir tā
Nesaki,ka mīli mani šodien,ja nespēj mīlēt arī rīt. Es klusēju. Jo atšķirība starp manu- es gribēju- un īstenību var būt stingri vien tālāk nekā esam tagad, šeit īstenībā.