Aizeju uz teātri. Izrāde atcelta. Aktieri slimi. Haaa... smoc atkal bez kultūras, tikai 10. februārī beidzot šķiet to izrādi redzēšu. Joptvai, man tā vajadzēja atslodzi no šīs trakās sesij-stresošanas. Šodien pat nevarēju parakstīt to eksāmendarbu, kaut nebija jau tas trakākais no visiem pārējiem. Bet stress. Un lielā mērā pateicoties darbam, domājams. Kārtīga atpūta pēdējā laikā nemaz nav bijusi, pāris brīži, kas tikuši izmantoti tā saucamajai atpūtai. Arī tagad - pusatpūta, un rīt uz darbu. Vajadzēja šovakar arī uz darbu iet, ka nav teātra tad nav.
Bērnu pasaulē gan tas kosmētikas veikals tāda butaforija un parodija vien ir. Kaut kādi cliven dārgie šampūni, rakstīts cik dabīgi utt. Bet, protams, nu protams, ka pilni ar visiem sodijlauretsulfātiem un visu pārējo sekojošo. Un smaržūdeņi - normālās cenās, bet nu tik lēti un prastiem aromātiem, ka patiesībā ir neadekvāti dārgi.
Bet šodien apskatīju tieši tādu dzīvoklīti (istabiņu), kādu Dostojevskis apraksta "Noziegumā un Sodā" Rodjam. Tā, ka no gultas nepieceļoties kliņķi var aizsniegt. Nu īstas pieliekamais, turklāt ieeja ir no virtuves. Aizraujošs izaicinājums būtu tajā dzīvot. Žēl, ka vakardienas dzīvoklītis jau paņemts bija, tas bija tik glīts, ka būtu ar mieru arī pavisam savilkt galus, lai samksātu to. Bet šis ir tik 45 ar visiem komunālajiem un visu iekļauts. Vieta normālāka nekā šitas krimīgais rajons. Bet vai es patiešām varēšu tik mazā istabiņā izdzīvot? Nevajag jau neko daudz, kāpēc nebūt askētiskai un ietaupītos grašus varēšu ieguldīt kādā Ryanair biļetē.Tik kaķītis mans tik mazā telpā gan nevarēs izdzīvot. Bet logs smuks. Hmmm...