lazdu_ragana

Visi tie, kas skaita, ka Ziemeļnieki neizpauž savas emocijas ir galīgi muļķi un ziemeļniekus, tai skaitā latviešus, līdz galam nepazīst. Arī mēs paši sevi līdz galam nepazīstam, bet tas jau ir cits stāsts. Mēs vienkārši tā vietā lai emocijas izpaustu tieši, tās tik pat skaidri pasakām starp rindiņām. Tipiskais piemērs, kā vienmēr, ir mana mamma. Četrus gadus pavadīju studējot Rīgā. Mana māte man mēdza zvanīt tā ap deviņiem, desmitiem vakarā. Diezgan bieži sagadījās, ka es šajā laikā vēl tikai pārrados kojās, vai - arī diezgan bieži - no tām devos prom. Tā nu mana māte katru reizi sarunu nobeidza ar purpināšanu, kur ta' es tik vēli vazājoties apkārt, vai ta' mani no kojām izmetuši un tādā garā. Mulķīgi vai ne? Viņa taču tik pat labi kā es zina, ka pilsētās dzīve ielās beidzas vēlāk nekā laukos, zina, ka es strādāju, studēju un vispār daru daudzas lietas, līdz ar to mājās pārrodos vēlu. Pirmās reizes, kad biju zaļāka un glupāka, atcirtu diezgan asā tonī par saviem plāniem un šī tipa komentāri man sasodīti krita uz nerviem. Nu ko viņa no manis grib? Lai sēžu kojās visu laiku? Nu kā viņa to nesaprot? Muļķe!

Vienu dienu manī kaut kas noklikšķēja, ieslēdzās tulks un es saprata, ko mana mamma patiesībā ir lepna par to, ko es daru, un vienīgais, ko viņa grib man pateikt ar šāda veida komentāriem ir: "Es Tevi mīlu, par Tevi uztraucos, par Tevi domāju un vēlu Tev to visu labāko", lūk tā. Sapratāt? Patiesībā ļoti daudzas sarunas un darbības var pārtulkot šādā veidā, tikai tam ir nepieciešama krietni lielākā jūtība gan no ziņas sniedzēja, gan no saņēmēja. Ja man pasaka tieši un skaidri "Es Tevi mīlu", manas smadzenes piefiksē - mani mīl, debesis ir zilas, vakar ēdu kartupeļus. Tā pati kastīte. Ja es šo ziņu izlasu starp rindiņām - citiem vārdiem un darbiem, man viegli sažņaudzas sirds, pazūd pārdesmit kilogrami no svara, uzrodas asaras acīs un smaids sejā. Manuprāt, šāda veida ziņojumi ir krietni patiesāki par lielāko daļu Valentīndienas lācīšu ar "I LOVE YOU" sirsniņu rokās.

Līdz ar to mēģināt Ziemeļniekiem ieaudzināt izpaust savas emocijas man nešķiet pareizi. Mēs pārlieku cienām savu mīlēstību un jūtas, lai tās noplicinātu līdz trīs vārdiem un ieliktu kastītēs, reizēm izpaust to, ko jūti, vārdos ir tas pats kas ieslodzīt putnu būrī vai, vēl labāk, mēģināt ieslodzīt vēju būrī. Ja arī izdodas, daļa no burvības ir zudusi.