| |
[Mar. 12th, 2010|11:31 am] |
| [ | mood |
| |  apathetic | ] |
Pamodos no satrauktas balss telefonā. Un atcerējos, ka man ir lietas, kas jādara. Šķiet, ka šodien nav iedvesmas. Gribējās gulēt, gulēt, gulēt... Varbūt nemaz nepamosties? Varbūt tas bija šīs nakts alkohols, kas man dziedāja tik vilinošu miega dziesmu? Visticamāk viņš mani pamodinātu vēlāk, lai pateiktu, ka mums ir jānostiprina attiecības.
Atzīšos godīgi... Man laikam jau ir viss vienalga. Kaut gan... Nevar teikt. Man vienkārši negribas nepārtraukti cīnīties. Vai kāds cits nevarētu cīnīties manā vietā? Es aizdošu jums dzīvi. Tikai uzņemieties par to atbildību. Kā tādi nolādēti apsargi tukšās mājās, jo jums pašiem māju nemaz nav... Bet varbūt es esmu tā, kam nemaz nav māju? Kuram gan tas interesē... Laikam ja man, kad alkohols atkal ar mani diskutēs.
Kāpēc tu neturi solījumus? Man tevis pietrūkst. Jā... tieši tevis, mans dārgais atspulg. Tu taču teici, ka atnāksi, lai man nebūtu jāraud vienai. Bet izrādās, ka tie bija kārtējie rupjie meli. Kāpēc? Vai tev ir tikpat grūti stāstīt patiesību cik man? Tad jau es tevi varu saprast... Bet atspulgam taču būtu jābūt pretējam. Tev vajadzētu būt labam un godīgam. Tev būtu jābūt tādam, ar ko es vēlētos visu savu dzīvi pavadīt... Kaut gan... To es vēlos tāpat. Pat tajā gadījumā, ja izrādīsies, ka esi pataloģisks melis.
Vai es tev esmu teikusi, ka es tevi mīlu? Man ir svarīgi tas, lai tu būtu man blakus.
Ļoti vēlos turēt tevi savās rokās, bet tās laikam jau ir par īsu. Nevaru tevi aizsniegt. Bet var jau būt, ka to nemaz nedrīkst darīt. Ja mīli, tad palaid vaļā... Tad jau es laikam tevi laidīšu. Tikai nāc atpakaļ. Es tevi gaidīšu... |
|
|
