Zaķīši, pagājušo nedēļas nogali pavadīju ļoti jaukā seminārā par darbu ar imigrantiem, gan tādiem, kā es, gan tiem, kas te uz Spānijas dienvidiem dodas no Āfrikas puses, ne visai legāli un nu ļoti nedrošās laivās. Bet ne par to ir šis stāsts.
Seminārs bija pārsteidzoši emocionāls. Treneris, gods un slava viņam, tā vietā, lai mums blieztu teoriju un stāstītu par "viņiem" ar sava veida pusmeditācijām sāka vilkt no cilvēkiem laukā mirkļus, kad viņiem ir bijusi nepieciešama palīdzība, emocionālos pārdzīvojumus un tādā garā, lika mums dejot, kliegt un rādīja skumjas dokumentālās filmas. Vārdus sakot grupas terapija trīs dienu garumā. Treneri paši beigās atzina, ka viņu mērķis bija emocionāla manipulācija, es to uzskatīju par braucienu emociju amerikāņu kalniņos, turklāt tādu tīri tīkamu - viiiuuu!
Šis bija nepieciešamais un garlaicīgais ievads lai nonāktu pie lietas. Tātad- lieta. Es neraudāju. Ne jau vienīgā, kas to visu pabeidza ar sausām acīm, bet tik un tā reizēm sajutos "slikta". Nu ja man ārā nenāk, ko lai dara? Ar varu tak tās asaras nespiedīšu. Piesēdu parunāties ar vienu no treneriem, manas EBD organizācijas šefu. Šis man sāka jautāt, kas man iekšā notiekot un vai manī esot mūri, kās man liedzot ļauties līdz galam? Nu vai zin'. Vai tiešām tas, ka viens cilvēks noteiktā mirklī neraud, uzreiz liecina par nez cik dziļām traumām, nespējām un traucējumiem? Sarunu pieklājīgi pabeidzu un aizgāju vakariņās, bet viegli purpinot zem deguna un ziemeļnieciski nesaprasta.
Tad man nāca apgaismība, kuru iemetīšu nākošajā ierakstā, jo tas jau ir cits stāsts.