Šodien 300 vingrojumu no rīta, tad izcepu zivis, iekūru k. un c. Uzrakstīju angliski to, ko gribēju pastāstīt šodienas GRI ar Austrāl. Tad pāris stundas zīmēju, kam sekoja GRI. Pēc tam atkal apmēram stundiņu zīmēju tālāk iesākto portretu. Pievakarē gāju pastaigāties un pamanīju, ka m. ar t. nopūlas ar visiem spēkiem, lai iedabūtu baltajā ēkā raib., kura neparko nebija uz to piedabūjama. Tā viņi tur stīvējās, redzēju ejot par ceļu, un tad palūdzu: B-o, palīdzi viņiem, viss, es to atdodu Tev un vairs nedomāju par to. Un tad gāju tālāk. Tad pēkšņi man galvā iešāvās doma - aina no ''Vējiem līdzi'', kā Rets uzmeta kādu drānu zirgam, lai tas nepretotos un būtu piedabūjams noiet garām degošajai dinamīta noliktavai, gar kuru gāja vienīgais ceļš. Nu es to pašu piedāvāju šajā variantā. Pēc brīža tas arī nostrādāja, viņa iegāja iekšā, - jo acis tika aizsietas ar manu šalli:)
Labi, tad, atgriežoties un dodoties tālāk pastaigā, izdomāju jaunu m., ko vakarā nosūtīju GR.
Tagad vēl iztulkošu līdz galam vakar iesākto lappusi no vācu valodas un došos gulēt, jo man ļoti, ļoti nāk miegs..
B-o, sargā mani, vadi, pasargā, sūti daudz, daudz mīlestības, labu ideju un prieka. Dod man spēku, pārliecību, tici par mani un palīdzi arī man pašai ticēt. Es Tev uzticos.