Pavasaris Pekinā.
Ir skaists. Pavasaris vispār ir skaists - pasaule it kā atdzīvojas. Latvijā gan vienmēr ir jāsagatavojas, ka ziema lies asaras un spītīgi atteiksies doties prom. Šeit ir nedaudz citādāk. Temperatūras stabiņš gan lēkā nevāji - dienas augstākās un nakts zemākās temperatūras starpība var būt pat padsmit grādu amplitūdā, bet pie tā pierod. Pie visa taču pierod. Viss lēnām plaukst un zeļ. Kad sāka ziedēt magnolijas, viss vēl bija pelēks, koki vēl nebija pamodušies, bet nu arī koku lapas lēnām plaukst un gar dzīvokļa logu vairs nerīvējas žagari, bet zari, kas priecē. Priecē arī spožas saules stari caur zaļu koku galotnēm no rīta ejot savas piecas minūtes uz darbu, ķirši, ceriņi, jasmīni un visi pārējie man nezināmie ziedošie augi (botāniķe nav mans iekšējais aicinājums).
Pirms divām nedēļām ar kolēģēm izmantojām to, ka pirmdiena brīva (ķīniešiem bija Quinming Festival jeb Tomb Sweeping Day) un svētdienā devāmies uz pavisam otru pilsētas galu (stunda ar metro, 10 minūtes ar autobusu un 20 minūtes kājām) uz Fahai templi, kura īpašā iezīme ir freskas. Ieejas biļetes cena gan lika saraukt degunu, bet ne jau nu mēs tur katru dienu braucam, samaksājām 100 juaņas, pakāpāmies pāris pakāpienus augstāk un iegājām tumšā telpā (bildē telpas durvis) apbruņojušās ar rokas lukturiem (tos tur dod), jo visa telpa ir aptumšota, lai freskas saglabātu. Visa deguna raukšana aizmirsās, jo tas bija tā vērts - sienu zīmējumi ļoti detalizēti, smalki un interesanti pētīt. Bilžu nav, jo nebija atļauts fotografēt. Pats templis kā templis, nekas īpašs, proti, nekas ļoti atmiņā nepaliek, vienīgi divas baltās priedes (vecas kā pati pasaule) tempļa pagalmā, ko arī var redzēt bildē ar ieeju tumšajā telpā. Šķiet, kāds no pazīstamajiem ir teicis, ka ja esi redzējis vienu templi Ķīnā, esi redzējis visus, jo lielos vilcienos tie ir teju vienādi (ironizējam, ironizējam).
Savukārt pagājušās nedēļas svētdienā kopā ar kolēģi no Polijas devāmies izvēdināt galvu uz vienu no must-see vietām Pekinā ķiršu un persiku (laikam, dažbrīd neesmu pārliecināta, vai mēs ar attiecīgajiem augiem/dārzeņiem/augļiem saprotam to pašu, ko viņi) ziedēšanas laikā - Yuyuantan parku. Cilvēku daudz, bet tā gadās, ja dzīvo pilsētā ar 20 miljoniem cilvēku un visi grib kaut kur nosacīti aizmukt pie dabas no betona džungļiem. Apstaigājām parku, apskatījām un nofotografējām skaisti ziedošus kokus, cenšoties nofotografēt kaut ko tā, lai fonā un/vai priekšplānā nebūtu kāds cits dabas apbrīnotājs pozējot kādā no iecienītākajām ķīniešu pozām (var likties smieklīgi, bet tādas ir - ierastie pirksti gaisā, ziedoši zari priekšā sejai un gan jau ir vēl kāda, kas man nav tik ļoti iegrauzusies atmiņā), pasēdējām pie mierīga ūdens (un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir dabīgs vai mākslīgs - te ir ūdenskrātuve, ar to man pietiek, lai justos par kripatu laimīgāka :) ). Devāmies no parka prom ar labi padarīta darba sajūtu un vieglāku galvu, jo lai arī it kā šķiet, ka dzīve mierīga, stresa diži nav un arī darba slodze nav pārmērā liela, prāts atrod veidus kā samežģīties.
Pirms divām nedēļām ar kolēģēm izmantojām to, ka pirmdiena brīva (ķīniešiem bija Quinming Festival jeb Tomb Sweeping Day) un svētdienā devāmies uz pavisam otru pilsētas galu (stunda ar metro, 10 minūtes ar autobusu un 20 minūtes kājām) uz Fahai templi, kura īpašā iezīme ir freskas. Ieejas biļetes cena gan lika saraukt degunu, bet ne jau nu mēs tur katru dienu braucam, samaksājām 100 juaņas, pakāpāmies pāris pakāpienus augstāk un iegājām tumšā telpā (bildē telpas durvis) apbruņojušās ar rokas lukturiem (tos tur dod), jo visa telpa ir aptumšota, lai freskas saglabātu. Visa deguna raukšana aizmirsās, jo tas bija tā vērts - sienu zīmējumi ļoti detalizēti, smalki un interesanti pētīt. Bilžu nav, jo nebija atļauts fotografēt. Pats templis kā templis, nekas īpašs, proti, nekas ļoti atmiņā nepaliek, vienīgi divas baltās priedes (vecas kā pati pasaule) tempļa pagalmā, ko arī var redzēt bildē ar ieeju tumšajā telpā. Šķiet, kāds no pazīstamajiem ir teicis, ka ja esi redzējis vienu templi Ķīnā, esi redzējis visus, jo lielos vilcienos tie ir teju vienādi (ironizējam, ironizējam).
Savukārt pagājušās nedēļas svētdienā kopā ar kolēģi no Polijas devāmies izvēdināt galvu uz vienu no must-see vietām Pekinā ķiršu un persiku (laikam, dažbrīd neesmu pārliecināta, vai mēs ar attiecīgajiem augiem/dārzeņiem/augļiem saprotam to pašu, ko viņi) ziedēšanas laikā - Yuyuantan parku. Cilvēku daudz, bet tā gadās, ja dzīvo pilsētā ar 20 miljoniem cilvēku un visi grib kaut kur nosacīti aizmukt pie dabas no betona džungļiem. Apstaigājām parku, apskatījām un nofotografējām skaisti ziedošus kokus, cenšoties nofotografēt kaut ko tā, lai fonā un/vai priekšplānā nebūtu kāds cits dabas apbrīnotājs pozējot kādā no iecienītākajām ķīniešu pozām (var likties smieklīgi, bet tādas ir - ierastie pirksti gaisā, ziedoši zari priekšā sejai un gan jau ir vēl kāda, kas man nav tik ļoti iegrauzusies atmiņā), pasēdējām pie mierīga ūdens (un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir dabīgs vai mākslīgs - te ir ūdenskrātuve, ar to man pietiek, lai justos par kripatu laimīgāka :) ). Devāmies no parka prom ar labi padarīta darba sajūtu un vieglāku galvu, jo lai arī it kā šķiet, ka dzīve mierīga, stresa diži nav un arī darba slodze nav pārmērā liela, prāts atrod veidus kā samežģīties.