soļoju uz darbu, man pretī sieviete, acis lielas, mute kaut ko izteiksmīgi plāta. Izskatījās nu tik izmisusi, ja jau pa gabalu meklē kontaktu. Izņemu austiņu. "Cilvēkam nav jāstrādā?!" šī sāk, "Ko mūsu valdība domā?!"
es kā random pretimnācēja random pretimnācējai varu teikt tikai to, ka arī es eju uz darbu, arī man uz galvas līst lietus, tikai es skrējējiem pamāju un pasmaidīju, bet viņai - steidzos garām, pirms apspļauda ar preteklībām. Par tādu nesaturēšanu tiesāju, bet netiesāju, if it makes sense, un eju garām, cilvēkam eksistence jau ir smagākais sods, kā rādās.
