| iet bojā.. |
[Sep. 6th, 2006|06:58 pm] |
|
tumša, mākoņiem klāta diena.. debesis neasaro.. uz vaļēja balkona tup kāds meitēns.. apņēmusi ap pleciem antīku, rakstainu pledu.. izskatās it kā tas būtu vismaz pāris gadsimtus vecs.. tā malas jau labu laiku kā nodilušas.. dažviet krāsa gandrīz jau izbalējusi, sākuši parādīties caurumi.. toties pleds nav notraipīts un dod siltumu.. meitēnam rokās ir brālēna dotā stikla glāze,kuras viena mala vēl pirms krietna laika kādās svinībās tikai nolauzta.. siltie kafijas dūmi, kuri cēlās no glāzes.. uzjundīja viņas sejai siltumu.. meitēns skatījās uz pirmajiem putniem aizlidojam šogad.. tad viņas prātu sāka nodarināt tas.. kāpēc cilvji dumji tup cieš salu, bet tad viņa aptvēra,ka pastāv arī viņai līdzīgie, kuri tur spēj saskatīt ko gaišu.. tādēļ šī doma nogrima atmiņā.. meitēns skatījās uz kokiem, kuri atradās pie dzīvojamās ēkas.. lapas lēnām bija sākušas krist.. neskatoties uz to,ka brāzmas gandrīz nemaz nepūta.. augi stāvēja mierā.. lapas bira bez vēja palīdzības.. tāpat kā viņas asaru lāses vakardien.. tieši tā, asaru lāses uz meitēna sejas nav reta parādība.. meitēns skatījās ārā, bet tad piepeši pamanīja kādu siluetu.. puisis ar melniem matiem.. pusgarā.. jakā, nedaudz iskatījās pēc priestera.. meitēnu pārņēma satraukums.. viņa šo zēnu zināja.. viņš uz viņu skatās šādā viņas izskatā.. nolietotajā, tumšajā maikā, minisvārkos,nečemmētiem matiem, tādēļ,ka nesen bija piecēlusies, pie tam vēl apsegušos ar šo antīko pledu.. smadzenes zibenīgi ščērsoja doma kur varētu nolīst.. taču tad meitēns apstājās.. meitēns pamanīja savu biežo parādību puiša acīs.. viņa acis bija asaru pilnas.. tajā pat mirklī meitēns nelikās vairs ne zinis par sevi, skrēja puisi pasaukt iekšā.. galu galā.. noraudāta ar viņa asarām,kā arī pati ar savām ciešanām.. meitēns aptvēra puiša ciešanas.. šīs ciešanas bija meitēns.. puisim pret viņu bija jūtas.. jau gadiem viņi abi viens otru atbalstot bija gāzušies un kāpuši.. blakus viens otram palīdzēja kā patiesākie draugi.. taču meitēnam pat prātā nebija ienākusi doma par puiša jūtām.. meitēns aizliedza sevī tām jūtām, kuras juta.. tas gan ir grūti just to,ko jūti..ir bailīgi pašai no sevis..ir bailīgi mēģināt tikt prom no sevis un pārējiem.. nav viegli prast nelikties ne zinis par daļu sevis, lai varētu izdzīvot.. ai.. meitēns..meitēns pazina šīs izjūtas.. meitēns līdzinājās lielai enciklopēdijai.. senajā rakstības stilā.. piebāzta ar pārdomām, izjūtām, sajūtām.. pagātnes pieskārieniem.. toties sarežģīti lasāma un grūti izprotama.. taču piesaistoša.. piesaistoša ne vienam vien.. bet.. meitēns vēlējās nolaist vāku.. tapt neredzama.. bet vienīgi puisis neļāva tam notikt.. puisis.. norāva vākus.. enciklopēdijas lapasppuses pārklāj putekļi.. rakstītais top neskaidrs.. ielāpi atārdās.. šādi enciklopēdijas iet bojā |
| |
