Es zemu noliecu galvu
Un redzu,
Kā rudzi zem vārpu smaguma līkst,
Kā skudras zem bērza ceļ māju
Un bite zieda kausā dūc.

Es ceļu galvu debesīs
Un jūtu
Kā domu stari lūst.
Tur – debesīs – mīlestība un nāve ir brīnums,
Kas šeit virs zemes veido mūs.

Es noliecu galvu,
Lai saprastu,
Ko saka zemes cilts,
Bet mirkli vēlāk to lepni paceļu
Kaut acīs asaras mirdz...