Ieplaka. Līdzenums. Pacēlums.
Sveika, dūdiņ! (ceru, ka vēl varu tevi tā saukt?!)
Piedod, ka pēdējā laikā esmu izlikusies par beigtu un piedod, ka rakstu te, draugos, man pašai tas riebjas. Zinu, ka vajadzēja vismaz piezvanīt, bet nezinu, laikam man vnk nav iedvesmas citiem par sevi atgādināt.
Kaut gan sāku ar to palēnām aprast, man vēl ar vien ir kkā bail - ja to pasaka skaļi, tad tā ir taisnība.
Tā nu ir sanācis, ka es vairs nestudēju un šogad skolu nebeigšu. Kāpēc tā ir sanācis??? Tas nav tikai manu nenokārtoto lietu dēļ... es neesmu samaksājusi par šo semestri, man bija termiņa pagarinājums, bet mēs tik un tā nevaram finansiāli to pavilkt... Es negribu, lai mani vecāki ieslīgst vēl lielākos parādos manas stulbās skolas dēļ. Un tā kā man nav nokārtota prakse, es tāpat nevarētu pabeigt. Rezumējums sanāk kkāds šāds: samaksāju un nebeidzu vai nemāksāju un nebeidzu.
Vai man nav žēl (tomēr pēdējais semestris u.tml.)? Godīgi? Nē. Vienīgais, par ko man šobrīd patiešām ir žēl....ka nebeigšu kopā ar jums...ka nestāvēsim pie LU galvenās ēkas ar ziediem un diplomiem un nedalīsim to "uzvaras" sajūtu. Par pārējo man pamatā ir diezgan vienlaga... jūs (tu,Signe, Lauma un pārējās meitenes) esat vislabākais, ko esmu ieguvusi no SZF šajos gandrīz 3 gados un to es nemainītu ne pret ko... Tāpēc ceru, ka neskatoties ne uz ko, mēs joprojām būsim draudzenes?!
Ko es tgd darīšu? Īsti nezinu un tas ir pats biedējošakais tajā visā padarīšanā... apzināties, ka man vairs nekā nav un es nekas neesmu. Vienīgais, ko es patiešām skaidri zinu - man noteikti būs augstākā izglītība un studijas es pabeigšu, visticamāk nākamgad neklātienē.

Kāpēc es tik ilgi vilcinājos un nepateicu? Man vnk negribas sabojāt citiem omu un izsaukt kkādu žēlumu, ja kāds sāk mani žēlot, es vnk nevaru izturēt un tas no jauna uzjundī domas, ka tas viss ir totāla traģēdija, bet man vajag, lai kāds tikai pasaka, ka viss būs labi un ka nebeigt skolu šogad nav nekāda katastrofa.... Un tā nav, dzīve jau ar to nebeidzas, ar prātu es to saprotu, bet brīžiem uznāk tādi melnie... Piedod.

Es patiešām ceru, ka tu vēl joprojām būsi mana draudzene.
Un tgd es gribu dzirdēt visu, kā tev iet, vai viss kārtībā????

Man tevis pietrūkst,

A

---->

[19:08:33] Dūda: Un vēl stulbāk man liek justies tas, ka, iespējams, ja nebūtu Tevis, tad nemaz tik tālu nebūtu tikusi...
[19:11:05] A: nu beidz... tā jau nu gan nav... es jau neko tādu neizdarīju
[19:13:13] Dūda: Nē, nemaz - Tu ar Signi man palīdzējās eksāmenos, un kā gan es varētu tikt līdz šim, ja Tu man nebūtu palīdzējusi ar literatūru un citām vajadzīgajām lietām. Es brīžiem esmu tik dumja, ka nemāku pat elementārākās lietas, un tad es vienmēr palīdzību lūdzu Tev - atsūtīt man kko utt. Un Tu nekad man neatteici! :)
[19:14:42] A: tas tapēc, ka tu esi mana dūda! Un tu jau arī man palīdzēji... kaut vai tajā reizē pie Zaķa, kad atsūtīji Skudras atbildes.
[19:14:56] Dūda: Un arī budžetā es tiku pateicoties Jums. To jau tiku teikusi arī iepriekš.