Itāļu psihoterapeite, kas mūsmājās divas nedēļas mēģināja saprast savu mīlestības dzīvi, man paziņoja, ka "pēc zemestrīces* atklājusi prieku būt sievietei", kas viņas izpratnē ir ēst gatavošana vīrietim katru dienu, dzimumlomas un viegli uzspēlēts bezpalīdzīgums. Es to saucu par manipulēšanu, nevēlēšanos uzņemt atbildību par savu dzīvi un ieligušu pēctraumas stresu.
Īsti nesapratu, vai tas bija domāts kā aizrādījums kārtībai mūsmājās, kur virtuves (un visus pārējos ar nelieliem izņēmumiem) pienākumus veic mazāk piekusušais neatkarīgi no dzimuma, bet mirklī kad šī lēdija piedāvājās mana vīrieša jakai ar saplīsušo rāvējslēdzēju piešūt pogas un izveidot pogcarumus, es viegli saspringu. Mans vīrietis gan reaģēja lieliski un paziņoja, ka arī es to lieliski protot, tā ka viņas palīdzība nav nepieciešama, lai šī atpūšoties un baudot Spānijas dienvidus. Es uz piecām sekundēm sajutos kā nepareizā un sliktā ne-sieviete, bet tad izlēmu, ka šajās spēlītēs netikšu ievilkta, dziļi ieelpoju un turpināju būt laimīga.
*2009. gada 6. aprīļa zemestrīce Itālijas centrā, kas nopostīja viņas/mana vīrieša pilsētu.