| |
[May. 1st, 2006|09:01 pm] |
|
bēgam tik ātri, ka baidamies pat elpot. asaras iesprostotas krūškurvī urdz.. aizrauj elpu, turies maziņā, viss taču būs labi un vēl kā.. vakar uz kinci, aizvakar- jūra, šodien atkal trauksimies pa lielceļiem un nebrauksim vairāk bebrus.... spuldzītes spīdēs, salauztais bampers tiks pielīmēts, es ļaušos citām rokām, citām kas aizvedīs mani prom.. Tu nezvani vairāk! Tu netraucē mani! Tu salauzi visu! visu kas bija.. un nomira.. nomira mūsu mīlestība.. iekšā vēl karstas ogles, iekšā viss vēl deg, tikai Tev bija vienalga par sevi un mani,Tu ieslēdzi mīlestību sevī iekšā un nerādiji to man. un tagad Tu zvani un neliec man mieru, it kā kaut ko gribētu atgūt, itkā viss būtu vēl glābjams un mēs paliktu draudzenes. nē, tā nebūs! Tu pievīli mani, Tu aizskāri un pazaudēji mani. es neliegšos, ka ilgojos, ka baidos pat domāt.. tāču reiz tas viss pāries.. man desmitos būs pakaļ! mēs brauksim uz jūru, salaspili vai saulkrastiem un nedomāsim par Tevi, jo kad man vajadzēja Tu nedomāji par mani! |
|
|
| Comments: |
tas ir skumīgi jā, taču jaiet uz priekšu man tūlīt atbrauks pakaļ, un ceru ka aizvedīs kaut kur tālu prom.. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}