šī strauji atnākusī ziema iebelza man kā ar kuvaldu pa galvu. es smaidu nerimtīgi. es trinos nemierā. es pamodos šorīt ar sauli acīs un tur, aiz loga, ir kas tāds, ko es neprotu izstāstīt. tas svētdienas rīts, kurā aukstums paliek karājoties gaisā. tā ziema. tas pats mežs tālumā. tās pašas durvis un tie paši vārti. tā pati iela. aizsnigušās sētas un citu pēdas, un citu siltās elpas atmosfērā.

manī šajās dienās ir tik daudz laba, ka es nezinu, kur to visu lai liek. un vēl tie sniegotie ceļi.. ar muguru pieplakt sēdeklim un braukt kaut mūžīgi.