Pēc tādas sarunas jebkas, par ko gribētu ķert kreņķi, šķiet tīrās pupu mizas un vai jākaunas būtu par lieku laika šķērdēšanu, iedziļinoties vispārējos sīkumos.
Un tieši tāpēc šobrīd tik ļoti priecājos, ka māmmita beidzot [BEEEIDZOT!!] pusdienās pagatavojusi to, par ko no ēdamlietām stāvu`n`krītu - visā nopietnībā saku, ka tie ir visparastākie mīcītie kartupeļi + klāt biezpiens ar krējumu citā bļodiņā. Tik vienkārši, bet.. jāāā! Spēks!
Dzīves sīkumi, dārgie. Domāt lielos lokos arī nebūs interesanti, jo šā vai tā nonāk pie viena rezultāta. No laimīgām beigām tikpat neizbēgt, pat ja ieliek vienādības zīmē to-pašu-fināldziesmu.

Nav svarīgi, ko ar to domāju, bet viens gan: mieru, tikai mieru! Taču vienkārši nevar būt tik ķēpīgi, kā acis grib mānīt. ;)