bezmiegs lēnītēm, bet apņēmīgi mēģina mani izdeldēt plānu. kļūstu mazliet īdzīga, raucu pieri, klusi murminu pusmiegā un iečīkstos kā iesūnojušas eņģes, kad aukstas pēdas pieskaras karstiem stilbiem. un tad vēl gluži nemanot esmu tikusi pie rudām uzacīm.. par to gan tomēr nākas pasmaidīt, pamanot to vien miegaini pelēkā rītā stāvot tikpat miegainā sastrēgumā. tikpat labi es varētu apgriezties un braukt atpakaļ. vai nogriezties, lai brauktu tālāk, tur, uz priekšu. tikai - ja nu tur, tālāk, ir tukšums kā no nebeidzamā stāsta..?
luksoforā lēni nomainās gaismas un es palieku turpat, miegainā sastrēgumā, miegaini paveroties savā atspulgā. šķiet, acis izskatās mazliet zilākas ar tām tumšas rūsas krāsas uzacīm..