Jo vairāk man veikalā seko apsargi, jo dzīvākas kļūst sajūtas, ka es tiešām varētu būt potenciālā zagle, varbūt pašai to nemaz neapzinoties. It īpaši, kad nepaņemu iepirkumu groziņu. Un tad es sataisu tādu nopietnu sejas izteiksmi un ar acs kaktiņu manu, kā apsargs man it kā neuzkrītoši seko it visos stūros, kuros es ielienu. Ļoti intensīvi domāju, ko vēl man vajag apskatīt un gribas sākt smaidīt par to neuzkrītošo sevis novērošanu. Bet tad man paliek bail, ka viņš pienāks klāt un sacīs, - meitenīt, parādiet, kas jums tur somiņā. Un vispār kāpēc jūs smaidāt?