Vedi, vedi, vadātāji, man patīk ar jums spēlēties un kādu citu mežā pašai vedināt, man patīk ar jums mežā ķerstīties, skriet tumšas takas, apcirsties uz papēža un atkal pa kreisi, pa kreisi, pa labi, uz augšu, uz leju, leju, leju un atpakaļ. Plati, viltīgi, mazliet greizi smīni un smaidi no ēnām, zaļas acis, zaru rokas, sūnu ērkulis, paparžu lūpas, krēslainas balsis ūjina un sauc dziļāk, dziļāk, un es pakaļ, tad atpakaļ, sekoju un atgriežos, paklausu un atsakos, aicinu sev līdzi un tad pati atsaucos, metos trakā skrējienā un spēji pieploku pie zemes ar āboliņu parunāt, un tie smiekli, tie smiekli...
Mežs arvien satumst, sudrabainie krēslas ļaudis pulcējas starp kokiem un vēro platām, dziļi mirdzošām acīm. Maigi. Vadātāju spēlēm jārimstas, mēs dziedam čirkstošās putnu un glāsmainās alkšņu balsīs. Kāds pieskaras pie mana pleca ar sarmoti vēsu plaukstu un izved tieši pretī mājām. Pilnmēness. Šo nakti Mežs svin.