Pilota memuāri.

Pēdējā laikā telefons nebeidz par sevi atgādināt - tas zvana vismaz dažas reizes dienā. Otrā galā ir cilvēks, kas bez savas izglītības interjera dizaina specialitātē šobrīd, savos gandrīz 50 gados studē RTU uzņēmējdarbību un vadību. Izklausās vareni, vai ne?
...Izklausās!!!!! Tikai izklausās. Tur jau tas āķis. Tad šajā stāstā es neparādītos kā otrā plāna personāžs.

Es neteikšu, ka daži cilvēki vienkārši cirvji! Nē, kur nu! Par trulu, lai spētu darīt ko citu bez 'mācīšanās' (uzsverot pēdiņas!) & dīkdienības. Nudien nē - izmetiet no prāta pēdējo teikumu!!! Jūs to neizlasījāt, tas paspruka tikai tā, iedomājoties par visu. Atgādinot par nebeidzamo garīgo cīņu, kas jāizcīna, darot lietas priekš cilvēka, kam vajdzētu pašam tās prast. Kauns nav nezināt, kauns ir negribēt zināt. Negribēt iedziļināties notiekošajā. Referātus rakstīt pašam, nevis tos kompilēt no kursabiedreņu darbiem. Rēķināt ekselī un stādīt grafikus pašam, nevis ar manu palīdzību mainīt to izskatu, izvietojumu un tamlīdzīgi. Samaksa, protams, ir simboliska. Tas nav galvenais. Vistracinošākais ir neprasme un nevēlēšanās apgūt to, bez kā šīs studijas tikpat ir bezjēdzīgas. Un, jā, faktiski tās ir bezjēdzīgas JEBKURĀ gadījumā. Praktiski. Ja es vēl aprēķinātu visus izdevumus un prognozējamo 'peļņu', tad...

All right. That's enough. You've got the point.

P.S. Mans kompītis drīz būs ārā no servisa. Es ceru.